«Tas man bija ļoti īpašs garīgi emocionāls piedzīvojums – sajust kaut mazu daļu no tām izjūtām, ko Kristus, nesot savu krustu Golgātā. Precīzāk sakot, tas bija drīzāk nevis jauns piedzīvojums, bet dziļš pārdzīvojums,» atzina šāgada Lielās piektdienas ekumeniskā Krusta ceļa galvenais varonis – pats Jēzus Kristus, šoreiz jelgavnieka Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktiera mākslas noslēguma kursa studenta Kārļa Deruma atveidojumā.
Diezin, priecāties vai bēdāties, ka blakus Kristum redzējām arī jelgavnieku Juri Vizbuli, bet citugad krustu nesis mūsu novadnieks Jānis Kurševs. Zemgaliešu fizioloģiskā līdzība ar pašu Pestītāju vai norāde, ka tieši mūsu novadniekiem jāizpērk visu Latvijas iedzīvotāju grēki.
Jēdziens «Krusta ceļš» («Via Crucis») cēlies no latīņu valodas un apzīmē Kristus ciešanu ceļu, ko pēc tam, kad Pilāts bija piespriedis nāves sodu, Jēzus, nesot smago krustu, veica līdz soda izpildes vietai Kalvārijas kalnā, Jeruzalemē.
Arī Rīgas centrā Lielajā piektdienā jau devīto gadu norisinājās ekumeniskais Krusta ceļš. Manā un daudzu, varbūt arī nemaz ne tik pārliecinātu baznīcas rituālu ievērotāju, saturiski un emocionāli ietilpīgākais Lieldienu notikums. Kaut pagājusi jau gandrīz nedēļa un labi zinām, ka Krustā sistais un pārējās darbojošās personas ir tikai aktieri, mīmi, dziedātāji vai mūziķi. Un Kalvārijas kalna vietā Bastejkalns, bet vislielākās ciešanas ceļā sagādā nelīdzenais Vecrīgas bruģis. Jo «Ceļš ir garš un grubuļains, ne vienmēr viegli pa to iet. Kad mēs paklūpam, ir atkal jāceļas, tāpat kā mūsu Pestītājs cēlās un turpināja savu ceļu uz Kalvāriju.»
Garīdznieki gan īsti, turklāt tie visaugstākie – ar Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču un Rīgas un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu Jāni Vanagu priekšgalā, arī citu lielāko konfesiju pārstāvji.
Un cilvēki ieklausās viņu vārdos, gan tie, kas speciāli šurp nākuši un braukuši, gan parasti garāmgājēji, kam gājiens iztraucējis brīvdienas gājienu uz veikalu vai kādu citu baudu iegādes vietu. Bet «ja tu cilvēkus tiesā, tev vairs nav laika viņus mīlēt. Viss sākas ar skatienu, ar mirkli, kad tu uzlūko otru cilvēku. Tu vari izvēlēties – tiesāšanai un spriedumiem veidot attieksmi pret otru, bet vari viņu pieņemt tādu, kāds viņš ir. Kad tu sāc cilvēkus vērtēt un iedalīt labajos un sliktajos, viņi vairs nav brīvi un arī Tu vairs neesi brīvs». ◆
