Sesavā lepojas ar paveikto un kaļ nākotnes plānus.
Ar skatu no malas
«Man tas bija zināms izaicinājums pārnākt strādāt no Rīgas uz Jelgavu un pēc tam uzņemties darbu Sesavas pagastā,» atzīst pagasta pārvaldes vadītājs Aigars Krastiņš. Tas, ka viņš nav vietējais, darbā drīzāk palīdz, nevis traucē, jo viņš uz daudzām lietām skatoties no malas un ieraugot uzlabojumus, kas jāveic.
Sesavas pārvaldes vadītāja amatā A.Krastiņš ir no septembra un nu jau pilnībā apradis gan ar darba pienākumiem, gan vietējiem iedzīvotājiem. Pērnā gada beigās piedalījies budžeta veidošanā, līdz ar to orientējas arī pagasta līdzekļu plūsmā. «Tagad droši varu teikt, ka par pagasta dzīvi vairāk zinu, nevis nezinu,» apmierināti secina A.Krastiņš. Pirms darba Jelgavas novadā divdesmit gadu nostrādājis banku sektorā, tāpēc īpašu problēmu darbu plānošanā, uzraudzīšanā un līdzekļu sadalē neesot.
Lepojas ar paveikto
Gluži vai ar Sesavas iedzimtā lepnumu pārvaldes vadītājs stāsta par darbiem, ko, sadarbojoties pagasta iedzīvotājiem, izdevies paveikt. Piemēram, iepriekš bijušas problēmas ar apkures sistēmu, tāpēc uzstādīts jauns apkures katls Sesavas katlumājā un dūmvads Bērvircavas tautas nama katlumājā.
Pašu spēkiem Sesavas parkā ierīkoti jauni atpūtas soliņi un izveidots gājēju celiņš, iztīrīta Sesavas parka dīķa gultne un sakopti krasti, parkā iestādīts dzīvžogs. Soliņu uzstādīšanai piesaistīti arī projektu līdzekļi, bet tiek izmantoti arī parka izkritušie koki, piemēram, oši, kurus slimības dēļ nācies izzāģēt.
Par būtisku veikumu A.Krastiņš uzskata pašu spēkiem īstenoto jauna gājēju celiņa izveidi pie «Namejiem» Bērvircavā, jo cilvēku iecienītā taciņa vedusi tieši gar bīstamā stāvoklī esošo bijušo Bērvircavas muižu.
«Ārkārtīgi skumji, ka šis kultūras piemineklis iet bojā. Tā ir viena no lielākajām šāda veida koka ēkām Latvijā, bet diemžēl ļoti sliktā stāvoklī un bīstama,» stāsta A.Krastiņš.
Nesakārtoto īpašumtiesību dēļ pašvaldībai nav iespēju bīstamo namu, piemēram, nojaukt. Pašlaik gan notiek sarunas ar Privatizācijas aģentūru, lai to beidzot atzītu par bezsaimnieka mantu un būtu iespējams sākt kādus darbus.
Bērvircavas muižas kungu māja celta 1509. gadā. Arhitektoniski mākslinieciskajā izpētē noskaidrots, ka tā ir vecākā koka kungu būve Latvijā, iespējams, arī Baltijā. Saglabājušās unikālas 17. gadsimta beigās, 18. gadsimta pirmajā pusē apgleznotas griestu sijas, lai gan māja stipri nopostīta. Ēkā bijusi plaša zāle, kā arī muižkunga dzīvojamās istabas un saimniecības gals. Vēlāk muiža pārdota vairākiem Hovenu dzimtas pārstāvjiem, un, kad 18. gadsimta pirmajā pusē nonāca Georga fon der Hovena īpašumā, to pagarināja un iekārtoja vēl divas istabas. Ulmaņlaikā muižā ierādīja dzīvokļus, bet padomju gados iekārtoja klubu un ēdnīcu, atsevišķās telpās dzīvoja ģimenes. Atmodas laikā tajā mitinājās pagasta nelabvēlīgās ģimenes, kas ziemā krāsns kurināšanai izplēsa grīdas un nozāģēja sijas.
Plāno renovēt skolas veco korpusu
Pagasta pārvaldes vadītājs atzīst, ka turpmāko darbu ieceru netrūkst. 16. maijā visi bijušie Sesavas pamatskolas skolotāji, darbinieki un absolventi aicināti uz Sesavas pamatskolas 130 gadu jubilejas salidojumu. Savukārt vasaras sezonā, kad nenotiek mācības, plānots veikt pamatskolas vecā korpusa renovāciju, gan uzlabojot elektroinstalāciju un ventilāciju, gan ēkas funkcionalitāti un dizainu. «Svarīgi izmainīt telpu izkārtojumu, jo, gadu gaitā pamazām piemērojot tās skolas vajadzībām, daudz kas neatbilst mūsdienu prasībām. Nav pārāk ērti, ja skolēniem rokas jāmazgā vienā stāvā, bet ēst jādodas uz citu. Arī ģērbtuves izvietotas vairākās vietās,» teic A.Krastiņš. Plānots arī renovēt Sesavas pamatskolas pagrabu un siltināt Sporta halli, uzlabojot ēkas energoefektivitāti.
Ir vēl viens ieceru objekts, kuru gan, visticamāk, būs iespējams sakārtot mazliet tālākā nākotnē, jo nepieciešams ieguldīt gana daudz līdzekļu, tās ir «Atmodas». Šī ēka atrodas pašā Sesavā, kādreiz tajā bijis veikals. Ir doma «Atmodās» izveidot dienas centru, tur varētu pārcelt abas Sesavas bibliotēkas – gan no pagasta pārvaldes mājas, gan no skolas. Otrā stāvā atrastos konferenču zāle. Tāpat šajā mājā varētu izkārtot novada novadpētniecības ekspozīciju, kas pašlaik izvietota skolā.
Ēka pašlaik ir iekonservēta, tajā nav veikti nekādi iekšdarbi, bet ir sagatavots tehniskais projekts un saņemta būvatļauja. «Jāmēģina risināt jautājumu par finansējuma piesaisti. Domājām, ka nama remontu varētu pabeigt, izmantojot ES līdzekļus, taču tas nebija iespējams, jo tā nav jaunbūve – ēkai nepieciešama renovācija. Ļoti ceru, ka aptuveni trīs gadu laikā šo ieceri izdosies realizēt,» skaidro A.Krastiņš. ◆
No lielveikala uz bibliotēku
«Bibliotēkas vadītāja esmu aptuveni divus mēnešus, pirms tam ilgus gadus nostrādāju «Rimi»,» «Ziņas» sagaidot bibliotēkas telpās, teic Inta Strazdiņa. Viņasprāt, iepriekšējā darba pieredze ļoti daudz palīdz arī tagadējā amatā, jo jāspēj saprasties ar cilvēkiem.
Gadu gaitā Intu arvien vairāk saista radošas izpausmes, tāpēc arī viņa izšķīrusies par tik krasu darbavietas maiņu. Jau kādu laiku urdījusi sajūta, ka vajadzētu mainīt darbu, bet nav bijusi īsa skaidrība, ko gribas darīt. Kad ieraudzījusi sludinājumu, ka Sesavā meklē bibliotēkas vadītāju, Inta, gan mazliet šauboties, izlēmusi pamēģināt.
Jāsāk ar pasakām
«Kādreiz pati ļoti daudz lasīju. Kādu laiku to darīju mazāk, bet tagad, kopš strādāju bibliotēkā, atkal lasu vairāk. Esmu pārsteigta, cik ārkārtīgi daudz grāmatu ir izdots – labi, kvalitatīvi romāni, izziņas literatūra. Ikviens var atrast sev patīkamu lasāmvielu,» atzīst I.Strazdiņa.
Lasītāji Sesavas bibliotēkā ir ļoti dažādi – gan vēsturisko grāmatu, gan daiļliteratūras cienītāji. «Pagaidām vēl visu pieprasītāko grāmatu klāstu nepārzinu, jo pārāk nesen šeit strādāju. Pēc gada jau varēšu izdarīt secinājumus, kuras tad mums ir populārākās,» domā bibliotekāre. Viens no pirmajiem atzinumiem jaunajā darbavietā – lasītāju vairāk ir pieaugušo vidū. Tomēr Inta neatmet cerības lasīšanā pamazām iesaistīt arī jauno paaudzi. Pagaidām gan bērni un jaunieši vairāk uz bibliotēku nāk izmantot modernās tehnoloģijas un darboties pie datoriem.
Viņa stāsta, ka bibliotēkā veido nelielu ekspozīciju, kurā būs aplūkojamas pasaku grāmatas, lai mudinātu gan bērniem, gan vecākiem tās lasīt: «Vecākiem jālasa bērniem pasakas jau no mazotnes, lai vēlāk arī viņi paši gribētu lasīt grāmatas.»
Lai gan jaunieši īpaši daudz uz bibliotēku nenāk, teikt, ka bērni vispār nelasa, nevarot. Esot arī tādi, kas lasīšanu ļoti iecienījuši.
Lai mudinātu pagasta iedzīvotājus bibliotēkā iegriezties biežāk, Inta plāno mazliet mainīt tās darba laiku un kādu dienu strādāt ilgāk vakarā, lai strādājošie varētu atnākt pēc darbadienas. Tiesa, mūsdienu iespējas ir tik plašas, ka lasītāji var sev interesējošos izdevumus pasūtīt elektroniski un tikai iegriezties tos paņemt. «Tomēr daudziem patīk pats process atnākt uz bibliotēku, apskatīt grāmatas plauktā, pašķirstīt izvēlēto. Elektroniski to nevar izdarīt,» secina Inta. Savukārt vecākiem cilvēkiem nozīmīgs ir burtu lielums grāmatā.
Pavisam drīz Sesavas bibliotēkai būs vēl viena izremontēta telpa, kurā atradīsies lasītava un vēl daži grāmatu plaukti, līdz ar to arī būs plašākas iespējas piesaistīt vairāk lasītāju.
Konsultants un psihologs
Cilvēku priekšstats par to, ko dara bibliotekāri, gan dažkārt ir maldīgs. «Tas, ko cilvēki domā, ko darām, ir varbūt desmitā daļa no mūsu pienākumiem,» skaidro bibliotekāre. Bibliotēka ne tuvu nav tikai grāmatu izsniegšanas punkts, kā tas nereti šķiet. Inta atzīst: «Būt par bibliotekāru nozīmē arī būt psihologam, skolotājam un konsultantam visdažādākajās jomās. Jāpalīdz tikt galā ar dažādiem e-pakalpojumiem, samaksāt rēķinus un sagatavot CV.»
Inta dzimusi Tukuma pusē, mācījusies Bulduru Dārzkopības tehnikumā par dārzkopi agronomi, pēc sadales nokļuvusi Ziedkalnē, bet vēlāk kopā ar vīru pārcēlusies uz Sesavu. Dārzkopes izglītība arī netiek gluži aizlaista nebūtībā – iegūtās zināšanas noder saimniecībā, iekārtojot mājas apkārtni.
«Nekur nav labāk kā Sesavā,» par savu pagastu saka vietējā iedzīvotāja. Pati Inta dzīvē cenšas iesaistīties visdažādākajās aktivitātes, piemēram, dejojot līnijdejas. Agrāk pārbaudījusi spēkus arī vēderdejās, bet sapratusi, ka visam nepietiek laika. Tāpat viņa ada un eksperimentā ar citām rokdarbu tehnikām: «Izmēģinu faktiski visu jauno. To, kas man ne visai patīk, atmetu, bet ar to, kas aizrauj, turpinu nodarboties. Esmu gan filcējusi, gan pērļojusi. Esmu atvērta jebkādām laika pavadīšanas idejām, arī trakām.»
Ieceru turpmākajam darbam Intai netrūkst, plānos ir dažādi veidi, kā bibliotēkai vairāk piesaistīt bērnus. Tāpat tiek auklēta doma uz bibliotēku vairāk aicināt jaunās māmiņas ar mazuļiem, izveidojot tādu kā māmiņu klubiņu. Kad būs iekārtota papildu telpa, tapšot arī speciāls rotaļu stūrītis bēbīšiem. ◆
Sikspārnis no Hovenu dzimtas ģerboņa
Sesavas pagasta ģerbonī redzams sikspārnis, jo tāds bijis Bērvircavas muižas saimnieku Hovenu dzimtas emblēmā, zina stāstīt Sesavas pagasta novadpētniece Dzidra Šulce. Viņa arī skaidro, ka sikspārnis ģerbonī Latvijā ir vien diviem pagastiem.
Dzidras kundze tam speciāli veltītā telpā skolas ēkā savākusi visdažādākos novadpētniecības materiālus gan no ļoti senas pagātnes, gan salīdzinoši jaunākiem laikiem. Blakus izlikti linu apstrādes darbarīki, karavīru bruņas un oktobrēnu skolas formas. Dz.Šulce jau daudzus gadus aizrāvusies ar sava pagasta pagātnes pētīšanu. «Esmu šeit dzimusi, augusi, strādājusi, te strādā mani bērni. Esmu absolūti vietējā,» lepni saka sesavniece.
Viens no interesantākajiem objektiem pagastā, par kuru viņa zina daudz skaistu stāstu, ir dzelzceļa līnija, kas reiz vedusi cauri pagastam, savienojot Bausku un Meitenes staciju. Dzelzceļa līnija uzcelta Pirmā pasaules kara laikā, bet idejas par tādas nepieciešamību virmojušas jau iepriekš. Dzelzceļa līnija kalpojusi līdz pat 1963. gadam. Vilciens kursējis vairākas reizes dienā, piemēram, agri no rīta un vēlu vakarā, lai cilvēki varētu paspēt uz Rīgas vilcienu. Šajā līnijā vesti ne tikai pasažieri, bet arī preces, piemēram, cukurbietes. «Tas bija viens romantisks bānītis. Pauls ir braucis ar šo vilcienu pie mums koncertēt. Nebija jau cita veida satiksmes. Brauciens ar to bija īsts piedzīvojums – pasažieri spēlēja, dziedāja un pat padejoja. Pa ceļam puiši izlēca no vagoniem, saplūca meitenēm puķes. Pēc ballēm visi brauca uz mājām. Īsta romantika,» par bānīša laikiem stāsta Dzidras kundze. ◆
Sesavas pagasts
Platība – 1316,6 km2
Iedzīvotāju skaits – 1713
Robežojas ar Elejas, Vircavas, Platones pagastu, Rundāles novada Viesturu un Svitenes pagastu, Lietuvas Republiku
Lielākās apdzīvotās vietas – Sesava, Bērvircava, Klāvi, Buķi, Klieņi
Pirmās rakstītās ziņas par Sesavu attiecas uz 13. gadsimta vidu. 1254. gada aprīlī tagadējā Sesavas teritorija tika iedalīta Rīgas arhibīskapam Albertam un Livonijas ordenim, bet jau 1290. gadā visa nonāca Livonijas ordeņa rokās.
Pēc 1818. gadā pasludinātās brīvlaišanas Sesavā sākas zemju izpirkšana, bijušo kroņa muižu zemi zemnieki varēja iegūt savā īpašumā. Saglabājās arī vairākas muižas, piemēram, Lielsesavas, Gala, Mazsesavas, kā arī Vidusmuiža, Skursteņmuiža. Zemes izpirkšanas laikā radās vairāk nekā 100 saimniecību. Strauji attīstījās gan zemkopība, gan lopkopība. 1867. gada pētījumā norādīts, ka Sesava visos rādītājos apsteigusi Vācijas attīstītākos novadus. Laukos pastiprināti izmantoja laukstrādnieku darbu. Varbūt tieši tāpēc Sesavā sāka veidoties aktīvas revolucionāru grupas. Nodedzināja Galamuižu, notika demonstrācija ar apšaudi Sesavas baznīcā.
Arī Pirmais pasaules karš nodarījis lielu postu Sesavai. Pēc kara, īstenojot zemes reformu, izveidojās 136 vecsaimniecības, 138 jaunsaimniecības, 64 sīksaimniecības. Šajā laikā pagasts bijis viens no lielākajiem apriņķī – 88,80 km2, iedzīvotāju skaits – 1885. Izveidojās arī vairāki uzņēmumi: Landmaņa dzirnavas, Gavēņa kokzāģētava, lielāki un mazāki pārtikas un rūpniecības preču veikaliņi. Atplauka zemkopība, lopkopība un amatniecība. Šo plauksmes laiku pārtrauca okupācija, cilvēku deportācijas, Otrais pasaules karš.
Sākoties kolektivizācijai, pagastā tapa vairāki kolhozi: «1. maijs», «Tīrums», «Eglājs», «8. marts», «Ražotājs», «Vienība», «Sarkanais oktobris», «Ļeņina ceļš», «Cīņa», «Uzvara», kas vēlāk tika apvienoti. No septiņdesmitajiem gadiem strādāja divi kolhozi – «Padomju jaunatne» ar centru Sesavā un «Avangards» ar centru Bērvircavā. 1990. gadā «Padomju jaunatne» iegūst nosaukumu «Sesava», bet 1992. gadā pārtop par paju sabiedrību «Sesava», pašlaik darbojas kā SIA «Sesava». Kolhozs «Avangards» 1992. gadā tika pārveidots par paju sabiedrību, bet 1995. gadā likvidēts.
