Latvieši nespēj vienoties – šāds apgalvojums ir bieži dzirdēts. Es tam nepiekrītu, jo vissvarīgākajās lietās mēs esam ļoti vienoti. Esmu pārliecināts, ka Tu, tāpat arī es, mūsu ģimenes, draugi no sirds lepojamies ar to, ka Latvija ir trešā ekoloģiski tīrākā valsts pasaulē.
Vēl mūs visus vieno sāpes un nedrošība par Latvijas nākotni – par to, ka, mūsu bērniem, radiem, draugiem aizbraucot pelnīt naudu svešumā, Latvija, īpaši tās lauki, kļūst tukša, par to, ka lauksaimniecība, kas ulmaņlaikos un pat padomju varas gados ir bijis mūsu galvenais spēks un trumpis, iznīkst. Taču pats svarīgākais – mūs visus vieno vēlēšanās dzīvot zaļā un pārtikušā Latvijā. Un, lai šo sapni īstenotu, mums jābūt vienotiem, jo zaļu un bagātu Latviju varam izveidot tikai kopīgiem spēkiem.
Vispirms es aicinātu atbrīvoties no dvēselē mītošās mistiskās sajūtas, ka teju, teju atnāks Laimes lācis, varbūt Vairas Vīķes-Freibergas, varbūt Aivara Lemberga vai kādā citā veidolā, un darīs mūs laimīgus un valsti pārtikušu.
Mums visiem jāsaprot, ka valsts labklājība ir pašu rokās. Mēs paši, Latvijas pilsoņi, nosakām, kas vadīs šo valsti un kādi likumi un morāle tajā valdīs.
Latvija nevar sacensties ar lielvalstīm, kur milzīgi koncerni masveidā ražo tiražētu produkciju. Taču Latvija var līdzināties, piemēram, Šveicei, kas ir tikpat neliela, taču viena no bagātākajām valstīm pasaulē. Šveice ir radījusi pasaulē par sevi tēlu – visi zina, ka tur ražotā produkcija ir ekskluzīva ar savu kvalitāti, tieši tādēļ to gatavi pirkt par dārgāku cenu. Arī Latvijai ir jārada pasaulē par sevi tēls – kā par valsti ar pievienotu zaļo vērtību, kas eksportē bioloģiski audzētus lauksaimniecības produktus un pārtiku bez pievienotām sintētiskām vielām. Latvija gan ulmaņlaikos, gan padomju varas gados ir pierādījusi sevi kā valsti, kas spēj ražot, mums bijušas rūpnīcas VEF, «Alfa» un citas. Ražošana ir jāatjauno, turklāt ar augstu pievienoto vērtību – pārdomāta ražošana, kas nepiesārņo apkārtējo vidi.
Latvijā ir daudz drosmīgu un entuziastisku uzņēmēju, kas spēj attīstīt biznesu un ražot Eiropā un pasaulē konkurētspējīgu produkciju, taču viņi ir jāatbalsta – gan finansiāli, gan morāli. Un tas jādara valstij, tāpēc ir nepieciešams mainīt gan valsts attieksmi, gan likumdošanu.
Latvijas zelta ādere ir kokmateriāli. Latvijā ir jāattīsta koka izstrādājumu ražošana un jāeksportē kokmateriāls ar augstu pievienoto vērtību – koka ēkas, mēbeles, grīdas segumi, rotaļlietas u.c.
Tāpat varam eksportēt izglītību. Jāatceras arī, ka Latvija atrodas ģeogrāfiski pateicīgā vietā, vēsturiski tai cauri gājuši ļoti ienesīgi tirdzniecības ceļi, tie ir jāatjauno. Kā arī ļoti svarīgi ir veidot valstij un tās iedzīvotājiem piederošas finanšu iestādes, kur uzkrāt valsts un iedzīvotāju naudu.
Tāpēc aicinu nestāvēt malā! Tā būtu bezatbildība stāvēt malā un, neko nedarot, gaidīt, žēlojoties par valsts vadītājiem un 100 tautas kalpiem, ja paši neesam bijuši pietiekami drosmīgi un atbildīgi paust savu nostāju, lai mums un mūsu bērniem Latvijā klātos labāk.
Lai piepildītu kopīgo vēlmi dzīvot zaļā un pārtikušā zemē, ir jāapzinās, ka tikai no mums ir atkarīga Latvijas nākotne, tikai no mūsu vienotas gribas paust savu viedokli un sadoties rokās – līdzīgi kā pirms 25 gadiem Baltijas ceļā. ◆
Valdis Kalnozols, uzņēmējs un politiķis
