Turpinot Latvijas koncerttūri, jubilāri ar programmu «Mana spēle» 16. aprīlī viesosies Jelgavas kultūras namā.
Dziedātājs, ģitārists un dziesmu autors Edvīns Zariņš rīko savas sešdesmitgades koncerttūri. Satriecošs fakts viņa paaudzes «puikām» (pie kuriem ar pavisam nelielu nobīdi var pieskaitīt arī šo rindu autoru), kas, šķiet, vēl tikai vakar uz Latvijas mēroga kulta grupas «Dālderi» uzstāšanos bija gatavi doties ne uz Bausku vien.
Diemžēl esam jau pieradināti «Dālderus» klausīties vairs tikai sen tapušos ne pārāk kvalitatīvos kasešu ierakstos, bet, ja grib arī kvalitāti, jāklausās lieliskais radiouzvedums «Nāc pie puikām!», ko dažkārt Latvijas Radio pārraida vēl šobaltdien.
Tikmēr «Dālderu» E.Zariņš nenoiet no skatuves jau vairāk nekā 40 gadu, no kuriem 18 paguvis aizvadīt ar grupu «Dakota», kas izdevusi trīs «ejošus» albumus, bet par godu abām dzimšanas dienām līdz ar tūres sākumu nāk klajā ar ceturto.
Latvijas tūre, «Dakotas» jaunais albums, grupas un paša jubilejas – iemeslu gana, lai dažas dienas pirms koncerta Jelgavā runātu ar visu pasākumu galveno vaininieku Edvīnu Zariņu.
– Salīdzinot ar citām grupām, kas tagad svin vienu jubileju pēc otras, jūs īpaši nekoķetējat un diezgan skaidri liekat noprast, ka galvenais jubilārs jau ir pats Edvīns Zariņš ar saviem apaļajiem 60 (jau vai tikai?), nevis «Dakota» ar pilngadības svētkiem. Vai varat īsi raksturot, kā šajos 60 (precīzāk – vairāk nekā 40 skatuves gados) mainījusies publika? Jums taču nācies spēlēt gan tīņiem, kas tagad ir vectētiņi, gan pašreizējiem padsmitniekiem, un par kārtību koncertos gādājuši gan miliči, gan policisti.
Par maniem 60. Paskatoties uz mazbērniem – jau? Paskatoties uz «Dakotas» publiku – tikai? Publika nemainās, jo tās meitenes, kas tagad jau vecmāmiņas un kam toreiz patika tas, ko esmu darījis, ir klausījušās «Dālderus» un līdz ar viņām tie skanējuši, arī auklējot bērnus un mazbērnus.
Vārdos tas ir grūti formulējams, bet tā ir īpaša sajūta, kas man nāk līdzi no tiem laikiem, kad nedomājām par to, cik nopelnīsim, kā izdzīvosim un vai būsim slaveni un pazīstami. Es ļoti mīlu publiku, kam spēlēju, un citādi nedrīkstētu būt, jo klausītājs un skatītājs ir vienīgais soģis un slavinātājs, kas pacels vai nogremdēs.
Es domāju, ka nav būtiskas atšķirības starp šo laiku un 20. gadsimta astoņdesmito gadu tīņiem. Katram laikmetam savas vērtības. Toreiz «hard rock», «panck rock», «pop rock», tagad «Hip-hop», «R&B» un tamlīdzīgi. Arī ģērbjamies dažādi un uzvedamies dažādi. Tā ka nekas jau nav mainījies un «viss vēl būs un viss vēl nokārtosies…».
– Vai piekrītat, ka katras vecuma grupas klausītājiem tomēr tuvāks ir savs mūzikas stils? Man kā praktiski jūsu vienaudzim tuvāki ir «Dālderi» ar saviem «Dzeltenajiem aizkariem». Tas toreiz bija kaut kas pilnīgi svaigs. Un nekāda snobisma, vienkārši lauku puikas no Bauskas, tāpat kā VIA «Varavīksne» no Nākotnes. Tieši šī nesamākslotība arī paņēma daudzos klausītājus, dzirdot, ka kārtīgas «blices» var būt ne tikai Rīgā vai Liepājā.
Nav noteiktas vecumu grupas, ir tikai sevis neievērošana. Ja mums 60, tad liekas, ka esam jau veci. Bet mēs maz domājam par sevi. Ne tādā nozīmē, ka katru rītu jāskatās spogulī un «jāķer kreņķis» par to, ka ar katru dienu liecies sev nepieņemamāks. Es sen jau vairs nedomāju par vecumu, jo lielāko daļu dzīves esmu pavadījis mūzikā, par ko neesmu nožēlojis nevienu sekundi, un šis laiks neatvēl brīžus liekām gaudām.
Par «Aizkariem» un «Ugunskuriem»… Ja šīs dziesmas dzīvo, tad tas laiks, kad tās tika ieņemtas un arī piedzemdētas, nepazūd. Ja esmu savu dziesmu bioloģiskais tēvs, tad māte ir mana publika, kura šīs dziesmas ir izšūpojusi un izaudzinājusi līdz briedumam. Un nav nozīmes, kur dzimst dziesmas – Liepājā vai Bauskā –, galvenais, lai piedzimst!
– Laikam taču īstajā brīdī nāca Raimonds Pauls un «Nāc pie puikām!» (ar vēl viena mūsu novadnieka starp Jelgavu un Bausku – Jaunsvirlaukā dzimušā Gunāra Jākobsona – balsi raidlugā). Citādi ilgi prožektoru gaismā nenoturētos un sekotu daudzu perspektīvo grupu liktenis, kas īpaši tālāk par ballītēm tomēr neaizspēlējās.
Pauls ir palīdzējis ļoti daudziem Latvijas mūziķiem, protams, arī man. Tikai daudzi tā brīža eiforijā, strādājot kopā ar Maestro, gaidīja, ka tā būs arī turpmāk, bet neuzķēra Paula doto iespēju pašiem cīnīties par savu vietu zem saules.
Ja iepriekšējā jautājumā ir mājiens uz VIA «Varavīksne», nepiekrītu. Tas bija sen, un tolaik viņiem bija ļoti labs sastāvs, nevaru teikt, ka tikai ballīšu grupa. Ikvienā no jubilejas tūres koncertiem ar nepacietību gaidu brīdi, kad roka būs «laimīga», lai izlozētu vecos biedrus («Mana spēle» ir ne vien koncerta nosaukums, muzikālos viesus, kas ieradīsies sveikt jubilāru, pats dziesmu autors uzzinās tikai katrā konkrētā uzstāšanās vietā – red.). Tā būtu varena atkaltikšanās pēc vairāk nekā 20 gadiem. Katrs viesis koncertā ir pārsteigums man.
– Vai tagad varat iedomāties tādus puikas kā tajā uzvedumā? Brīžiem šķiet, ka ir tikai divas galējības: vai nu baigie huligāni un «lietotāji», vai arī skrien no viena pulciņa uz otru, no mūzikas uz mākslas skolu, tad sporta nodarbībām un vēl visur kur. Neatliek laika īstam «puicismam» ar tam raksturīgo fantāziju.
Man ļoti patīk termins «puicisms». Brīžiem pat šķiet, ka viņš ir tepat aiz stūra, tikai vajag «palūrēt» un tu viņu ieraudzīsi. Pats esmu bijis gan «huligāns», gan «cigarešu un alkohola lietotājs», tomēr nekad neesmu aizgājis galējībās.
– Dīvaini – neesmu īpašs «country» cienītājs, bet «Dakotu» un «Kurtizāņu ugunskuru» klausīties varu tīri labi. Vai pievēršanās šim stilam bija apzināta izvēle vai nedaudz to diktēja arī konjunktūras apsvērumi, mainoties klausītāju vecuma gradācijai?
Ja par «country», tad mani vairāk aizrāvis viņu dzīves stils, kaut gan esmu galīgs «asfalta zēns», bet tā ir saprotama, melodiska un man pieņemama mūzika, kura neliek domāt par mūžīgajām problēmām.
Šobrīd ir tas laiks, kad iestājusies viena no brieduma laika lielākajām spēlēm dzīvē, un tā ir tikai un vienīgi «Mana spēle», uz kuru «Dakotas» un manas 60. jubilejas viesus ielūdzu ceturtdien Jelgavā, bet pēc koncerta daudzus labprāt satiktu arī personīgi. ◆
