Reiz kādā vakarā, kad nebija sniega, bet tomēr bija ziema, rūķis Viszinis sāka prātot ko darīt, lai sāktu snigt.
Reiz kādā vakarā, kad nebija sniega, bet tomēr bija ziema, rūķis Viszinis sāka prātot ko darīt, lai sāktu snigt. Neko neizdomājis, kaut arī bija Viszinis, viņš iekāpa sniega mašīnā un traucās uz debesu velvi prasīt padomu Ziemas kungam.
Nonācis debesu pils priekšā, viņš ar mazu sprunguliņu pieklauvēja pie lielajiem, saltajiem vārtiem. Tie atvērās, un, pa zeltainām kāpnēm uzkāpis augšā, viņš pieklauvēja pie Ziemas kunga durvīm. Krakš, klikš – un durvis atvērās. Lielā apsarmotā zālē sēdēja Ziemas kungs, bet, vai prāts! Viņš bija aizmidzis! Ko nu? Viszinim padoms rokā! Uzkāpa Ziemas kungam uz galvas un ar sīku spalviņu sāka kutināt degunu. Kungam kutēja, tas smējās tā, ka visa pils rībēja, un pamodās. Prasīja rūķim, ko šis te meklējot? Viszinis gribot noskaidrot, vai Ziemas kungs ir pārgriezis sniega mākoņus, lai sasnigtu sniegs? Kungs nosarka, tūdaļ paņēma lāsteku šķēres un grieza tik mākoņus pušu. Cik ļaudis bija pārsteigti, kad pa gaisu sāka velties starainas, apaļas, mīkstas un baltas sniegpārsliņas! Te viena uz mājas jumta, te uz koka, te uz ielas! Nu viss bija apsnidzis tīrs un balts. Viszinis bija tik laimīgs, ka ar savu sniega mašīnu ietriecās kupenā. Bet tik un tā bija ļoti laimīgs!
Zanda Tamuļone, 4. pamatskolas 5.e klase
