Dižus literatūras darbus laikam nevajag baudīt visdažādākajos uzvedumos un filmās – tāds bija mans secinājums, noskatoties nesen uz Dailes teātra lielās skatuves uzvesto «Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu».
Stāsts vēsta par bezrūpīgu klaidoni un kāršu spēlmani Makmērfiju, kurš nokļuvis psihiatriskajā slimnīcā, izvairoties no labošanas darbiem, un ir dzīvs izaicinājums māsai Rečidai – Lielajai Māsai, kā viņu dēvē pacienti. Psihiatriskajā klīnikā, kur risinās darbība, ikviens ierauga metaforisku apkārtējās sabiedrības spoguli. Sistēma samaļ individualitāti, un cilvēks nespēj iekļauties no malas diktētā striktā dresūras režīmā vai paciest iejaukšanos privātajā dzīvē.
Lai gan, salīdzinot ar diezgan daudzajām Dailes teātra balagānveida izrādēm, šī vairāk pretendē uz profesionālu un spriedzes pilnu uzvedumu, pilnībā to uztvert traucē gan jau sen lasītais Kena Kīzija romāns, gan 1975. gadā uzņemtā Miloša Formana filma ar Džeku Nikolsonu Makmērfija un Luīzi Flečeri māsas Rečidas lomās.
Mūsu Artūrs Skrastiņš dara, ko var, lai radītu savu Makmērfija veidolu, kura ārējā skatā iejaucēts paša «Likteņdzirnās» tēlotais Beisiks. Kopumā viņam tas arī izdodas, ja pārāk necenšas salīdzināt ar Nikolsonu. Diemžēl, skatoties trīsarpus stundu garo izrādi, neviļus gribas to salīdzināt ar iespaidīgo Formana filmu. Visvairāk kritiku neiztur Ilze Ķuzule-Skrastiņa, kurai krietni pietrūkst spēku, lai cilvēknīdējas Rečidas tēlu radītu pārliecinošu. Man būtu gribējies iestudējuma pieejā redzēt kādu svaigu odziņu, lai, jau sākot skatīties, vairāk būtu jūtama atšķirība no slavenās filmas.
Izrādi Dailes teātrī iestudējis bulgārs Aleksandrs Morfovs, kurš 2012. gadā Dailē uzvedis Nikolaja Erdmana traģikomēdiju «Finita la comedia!», kas tika nominēta «Spēlmaņu nakts» balvai deviņās kategorijās, tostarp arī kā gada labākā izrāde un labākais režisora darbs. Artūrs Skrastiņš saņēma balvu kā gada labākais aktieris.
Uz «Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu» Dailes teātra Lielā zāle ir pārpildīta, skatītāji ar interesi seko notikumu gaitai, parādot – tēmas par iekļaušanos sabiedrībā un tās uzliktajām normām ir aktuālas vienmēr. Kā romānā teic trakonama dakteris: «Sabiedrība ir tā, kas izlemj, vai tu esi vesels vai arī nē, un tāpēc tev jāpielāgojas tās prasībām.» ◆
