Gunārs Blūms tehnoloģijas novērtē darba vajadzībām, bet sadzīvē vairāk mīl parunāt ar cilvēkiem.
«Latvijas valsts mežu» Zemgales mežsaimniecības Klīves iecirkņa vadītājs Gunārs Blūms ikdienas darbos cilvēkus satiek retāk nekā dzīvniekus. Viņš ar prieku dalās ar iespaidiem – pagājušajā gadā izdevies divreiz dabā redzēt lūsi, bet pavisam nesen skaisti uz meža ceļa stāvam tālrunī nobildēts alnis, kam izdevies piebraukt pavisam tuvu klāt. Tiesa, dažreiz pietrūkst tiešu kontaktu ar cilvēkiem. «Ar alni jau neparunāsies,» smejas Gunārs, piebilstot, ka žurnālistiem to noteikti nav viegli saprast, jo bieži jāsatiek cilvēki.
Mežā zvēru kļūst vairāk
Klīvē izkāpjam no auto mežā, kur apkārt slejas vairāk nekā simts gadu vecas priedes. Tur izveidotas aizsargājamās teritorijas. Blakus vecajām priedēm redzamas jaunākas, un mežinieks stāsta, ka arī tās labi aug, ja tikai mazāk kociņus apskādētu zvēri, un to te esot daudz. «Tas ir cikliskums. Ja intensīvāk izstrādā mežu, ir vairāk jaunaudžu un dzīvniekiem lielāka barības bāze,» skaidro iecirkņa vadītājs. Par piemēru viņš min aļņu skaitu mežos. Gunārs atzīst, ka to vēl nav tik daudz kā padomju laikos, bet krietni vairāk nekā pirms dažiem gadiem. Pats viņš ir mednieks kopš 1987. gada, tāpēc labi redz meža dzīvnieku skaita izmaiņas. Pirmajos Latvijas neatkarības gados ļoti daudz zvēru izšauti, īpaši pārnadži.
Pret tradicionālajiem pārmetumiem, ka Latvijā mežus pārāk izcērt, Gunārs ir noskaņots skeptiski un tam nepiekrīt: «Kaut vai banālais piemērs ar dārzeņiem – burkānus un kartupeļus arī izaudzē un novāc. Ja kartupeli atstās dobē līdz nākamajam gadam, lielāks tas tāpat neizaugs.» Meža jomas speciālists akcentē, ka meža saudzēšanai domātas daudzās aizsargājamās teritorijas, un to Latvijā nav mazums. «Nedrīkst aizmirst, ka mežam ir arī saimnieciskā nozīme. Savs dzīves cikls – to iestāda, koki izaug, tiek nozāģēti, stāda atkal. Tā ir dabiska norise,» teic Klīves iecirkņa vadītājs.
«Latvijas valsts mežos» Gunārs Blūms strādā kopš 2000. gada un atzīst: «Darba apjoms nesamazinās, gluži otrādi – jāstrādā vairāk, jo cilvēku tagad ir mazāk.» Ar īpašu gandarījumu viņš novērtē gadu gaitā iecirkņa teritorijā izbūvētos meža ceļus. «Kādreiz te bija tādi ceļi, ka pat ar «bobiku» varēja iesēsties dubļos,» atceras iecirkņa vadītājs un ar lepnumu rāda paša vadībā pirmo izbūvēto ceļu Klīves mežos. Gadījumu, kad ar mašīnu nav iespējams izbraukt, bijis ne mazums: «Atceros, kad sāku strādāt valsts mežos, braucu darba darīšanās un iegrimu ar mašīnu dubļos pie Dalbes robežas. Gāju četrus vai piecus kilometrus uz kādām mājām sarunāt traktoru. Telefonam nekur nebija zonas.» Viņš palepojas, ka no kopējā izbūvēto meža ceļu apjoma, kas kādreiz bijis aptuveni 70 kilometru gadā, 30–40 kilometru bijuši tieši Klīves iecirknī.
No Berdičevska ielas
Mežu jomā Gunārs Blūms sācis darboties 1990. gadā, vēl studējot Meža fakultātes 5. kursā. Pirmais bijis mežsarga darbs Meža pētījumu stacijā, pēc tam turpat mežziņa vietnieka amatā, bet vēlāk pastrādāts Valsts mežu dienestā, līdz 2000. gadā, nodibinoties «Latvijas valsts mežiem», sācis darbu tur. Sākotnēji Gunāram bijušas citas studiju ieceres, tomēr tās nav izdevies realizēt, un pēc armijas viņš iestājies Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē.
Dzimis un audzis Jelgavā, viņš savas bērnības takas sauc par «berdaka» jeb Berdičevska (tagadējā Garozas) ielas rajonu. Gan pats, gan abi bērni – dēls Māris un meita Dace – mācījušies 4. vidusskolā. Dēls arī gājis tēva pēdās un strādā mežu jomā. Pēdējos divdesmit gadus Blūmu ģimene vairs Jelgavā nedzīvo, bet pārcēlusies uz Ozolniekiem.
Agrāk brīvajā laikā Gunārs aizrāvies ar medībām. «Senāk laikam azarts bija lielāks. Tagad, kad ir kolektīva medību sezona, cenšos piedalīties kopīgajos pasākumos, bet individuāli īpaši vairs nemedīju,» viņš atklāj. Tā jau katra darba diena tiek pavadīta mežā, tāpēc brīvdienās vairs rauties uz mežu negriboties.
Ar aizrautību Gunārs atceras ceļojumu uz ASV, kur bijis pirms diviem gadiem. Divas nedēļas gan šķitis nedaudz par maz, jo, ko redzēt, tur daudz. Pamatā būts Vašingtonas štatā, bet sanācis iebraukt arī Kanādas teritorijā. «Iebridu arī Klusajā okeānā. Diemžēl ūdens temperatūra bija četri grādi – tad nu ir man tāda bilde, kur bļaudams stāvu ūdenī,» stāsta Gunārs.
Tehnoloģijas arvien attīstās
Meža darbinieks secina, ka tagad strādāt ir vieglāk jauno tehnoloģiju dēļ. Daudz izdarāms datorā internetā, pieejamas dažādas lietotnes. Agrāk, dodoties mežā, līdzi bija jānēsā paka ar kartēm, šodien bez tā visa var iztikt. Gunārs gan spriež: «Man ir arī karte, ko ik pa pāris gadiem atjaunoju. Patīk, ka tajā var pārskatīt plašāku teritoriju nekā GPS.»
Tehnoloģiju attīstībai esot arī savi mīnusi. «Kā jau visur, arī šajā ziņā tā ir runga ar diviem galiem. Cilvēciskās attiecības mūsdienās nereti aizstāj e-pasts,» domā Gunārs. Arī darbā satikties ar cilvēkiem sanāk daudz mazāk, jo informāciju var nodot elektroniski. No vienas puses, viss izdarāms ātrāk un ērtāk, no otras – sarežģītāk, jo daudzas problēmas var atrisināt savstarpējos kontaktos. Taču viņš secina, ka šāda problēma ir visās jomās, ne jau tikai mežu darbiniekiem – tāda ir mūsdienu specifika.
«Tehnoloģijas, kas nepieciešamas darbam, ir viena lieta, bet tas, ka tagad viss jāziņo apkārtējai pasaulei, gan liekas jocīgi. Kaut ko apēd un uzreiz ieliek internetā paziņojumu. Tad jau var arī aiziet uz poda un uzreiz visiem paziņot. Kāda velna pēc citiem tas būtu jāzina?» jautā Gunārs. Viņš pats ar sevis slavinājumiem un izrādīšanu sociālajos tīklos nav aizrāvies un nekādu nepieciešamību pēc tā neizjūt. Daudz vairāk viņam patīk ar cilvēkiem aprunāties un, ja reiz kaut kas interesants pieredzēts, to pastāstīt, nevis «zīmēties» ar paziņojumiem internetā. «Varbūt es vienkārši tam esmu par vecu,» smaidot nosaka Gunārs.
Meža stādīšanas laiks
Aprīlī sācies aktīvs meža stādīšanas laiks. Gadu gaitā iestādītā apjoms ļoti svārstās, stāsta Klīves iecirkņa vadītājs. Lielākais sasniegts 2010. gadā, kad viņa pārziņā bijuši 480 hektāru. Togad bijis jāsastāda daudz jauno koku, jo krīzes laikā arī vairāk mežu izcirsts. Pērn iestādīts aptuveni 160 hektāru meža, bet šogad plānos ir vairāk nekā 200 hektāru.
Pavasarī – aprīlī un maijā –, kad notiek gan Mežu dienas, gan sakopšanas talkas, sanāk arī vairāk darboties ar skolēniem – mācīt stādīt kokus, vākt atkritumus mežā. Viņaprāt, tie, kas piedalās atkritumu vākšanas talkās, pēc tam paši tos vairs zemē, kur pagadās, nemet.
Situācija ar atkritumu izgāztuvēm mežā mainās viļņveidīgi – brīžiem liekoties, ka dabas piegružotāju kļūst mazāk, bet reizēm tiek uzietas arvien jaunas piemēslotas vietas. «Viena svaiga parādījusies Dalbes pusē – šīferis samests kaudzē, dīvāns atvests,» par cilvēku sliktajiem ieradumiem stāsta meža speciālists. Vienreiz vai divreiz gadā šādās vietās jātaisa lielās tīrīšanas. Diemžēl gadās, ka pie labi pārtikušu cilvēku mājām arī iemīta taciņa uz mežu, kur izmesti atkritumi. ◆
