«Bet man taču neko nevajag!» noķēru sevi apbrīnojami vieglā sajūtā, ejot garām lielveikalam. Nē, ne tāpēc, ka ledusskapis būtu produktu pilns, pieliekamā sabāztas sadzīvē noderīgā rezerves vai skapis plīstu no jauna apģērba. Arī maciņā vējš gluži nesvilpo. Vienkārši kaut kā izdevies tikt ārā no greizās un trauksmainās «man vajag, nepietiek, par maz!» karaļvalsts. Brīžam pilnīgā bezjēgā tā dzen pēc kārtējās preces veikalā, kas apmierinātu izmisušās ķermeņa labsajūtas kārpiņas. Taču tas prieka brītiņš ir tik ļoti, ļoti īss…
Nenoliedzami – vajadzības, ko Maslovs sakārtojis meistarīgā piramīdā, ir milzīgs spēks, kura «nepabarošana» ātri vien sagrautu gan cilvēka miesu, gan dvēseli. Var akadēmiski izrēķināt, cik ilgi, fiziski nesabrūkot, iespējams noturēties bez ēdiena, dzēriena un miega, un tie ne tuvu nav mēneši vai gadi. Arī dzīvesvietas trūkums ātri vien liks par sevi manīt, tāpat ne velti šajā pamatvajadzību slieksnī iekļauts sekss. Cits jautājums, kad kuram iestājas «pietiek». Varbūt lēnāk un nemanāmāk, bet tikpat stipri grauj un ārda arī pārmērība.
Pakāpjoties piramīdā soli augšup, mīt vajadzība izvairīties no fiziskām ciešanām, briesmām un nepatīkamiem pārdzīvojumiem. Citiem vārdiem – alkas pēc drošības un aizsardzības, kas pēdējā laikā tuvējā ģeopolitiskajā kartē iedarbinājusi griezīgi sarkanas signāllampiņas. Taču tās bieži «brēc» arī mūsu ikdienā, kad mans tuvākais vai es pats apdraudu emocionālo drošību, nemaz nerunājot par fiziskiem pāridarījumiem. Pietrūkst gribas un resursu to labot, aizmirstot, ka neapmierināta vajadzība ir kā bumba ar laika degli, kas vienu dienu graujoši sprāgs.
Līdzīgi «ies gaisā», ignorējot tukšumu, ko gluži kā skābe izēdis ģimenes, draugu un mīlestības trūkums. Tās ir vērtības, ko nav iespējams notēlot, lai kā mums patiktu izkārtnes un skaisti lozungi. Kā salāpīti deķi tie vien uz mazu brīdi spēj noslēpt kailumu, taču ne nieka nelīdzēs «melnajās stundās», kuras var izturēt vien uz patiesas mīlestības un draudzības spārniem.
Tāpat varētu teikt par novērtējuma un cieņas trūkumu, kā arī vajadzību piramīdas spicīti – pašizpausmi, kad cilvēks var brīvi peldēt uz mērķi savu spēju un dotību jūrā. Daudziem šī laiva tiek sadragāta jau bērnībā, nemitīgi borējot, kāds tu nekāds, kā tev nesanāk un varēji labāk! Tāpēc arī visapkārt tik daudz nelaimīgu un trulu ļautiņu, kas iestrēguši pirmajā līmenī un mierinājumam nemitīgi snaikstās gar lielveikala logiem. Tomēr iespējams arī kā 23. psalmā – «Tas Kungs ir mans gans, man netrūkst ne nieka»! ◆
