Šodienas «Ziņās» lasāms par pašvaldību populārākajiem saziņas veidiem ar iedzīvotājiem, un interesanti, ka lielākoties saziņa notiek caur sociālajiem tīkliem «Twitter», «Facebook» vai pašmāju censoņu radītajiem «draugiem». Lai nu paliek, kā šī saziņa notiek efektīvāk, jo ne jau tas noteiks labklājības pieauguma iespējas. Ir kāda daudz bēdīgāka tendence, ko novēroju ik gadu Ziemassvētkos, Lieldienās un Līgosvētkos, – cilvēki vairs nesazinās pa telefonu, klātienē vai, sliktākajā gadījumā, ar roku rakstītās kartītēs. Viss notiek ar īsziņu palīdzību vai apsveikuma nosūtīšanu sociālajā tīklā. Ir jau labi sekot modernajām tendencēm, bet vai šīs iespējas mums nenozog ko ļoti īpašu un vērtīgu – cilvēciskas sarunas un emocijas? Atzīšos – līdz galam izlasu un atbildu tikai uz tām īsziņām, kurās jūtu man personīgi sūtītu vēstījumu. Pārsūtītos dzejolīšus ignorēju.
Varbūt elektroniskās saziņas iespējas ir ērtas komunikācijā ar valsts un pašvaldības iestādēm, lai nebūtu stundām jānīkst garās rindās, lai no ierēdņa saņemtu divos teikumos rakstītu izziņu. Taču ļoti skumji, ja bērns savu māti, tēvu vai draugu dzimšanas dienā vai kādos citos svētkos apsveic ar sausu, nekādas emocijas nesaturošu īsziņu telefonā. Un atzīsimies katrs sev pats – šī tehnoloģiju dotā iespēja pārņem mūsu ikdienu aizvien vairāk kā tāda neapturama sērga. Mēs aizvien mazāk atrodam laiku cits citam, lai vienkārši piezvanītu un papļāpātu, sadzirdētu otra cilvēka balsi, intonāciju. Tā vietā izvēlamies «sēdēt» internetā vai telefonā arī pirmssvētku un svētku laikā un pārsūtīt saņemtos dzejolīšus par Ziemassvētkiem vai nerātnās dainas Līgosvētkos. Protams, šodien vairs nav tik daudz laika, kā bija agrāk, ir krietni vairāk jāpaspēj, bet sarunas vai vēstuļu rakstīšana ir laikietilpīgs process, ko taču var veltīt «lietderīgākām» lietām. Bet vai kāds ir padomājis, cik daudz cilvēciskā zaudējam ik dienas gan ģimenē, gan draugu vidū, kad sirsnīgu sarunu vietā izvēlamies «sirsnīgu čatošanu»? Daudz. Un, iespējams, neatgriezeniski. Tādēļ atradīsim laiku cits citam, apsēdīsimies un parunāsim – labāk «dzīvajā». Bet, ja nu nesanāk, tad vismaz pa telefonu. Nenokavēsim šo kopā būšanu. ◆
