19. un 20. gadsimta mijā Jelgavai Lielupes kreisajā karstā kļuva par šauru.
«Es dzīvoju Pārlielupē,» tā atbildu draugiem un paziņām, kad viņi jautā par manām mājām. Tās ir Jelgavā, Lielupes labajā krastā, RAF daudzdzīvokļu namu masīvā. Bet kas tieši ir Pārlielupe pilsētas 750 gadu ilgajā vēsturē? Dzelzs vīriņš – vēja rādītājs virs vecā rātsnama tornīša – droši vien varētu pastāstīt, kā 19. un 20. gadsimta mijā pilsēta sāka izplesties arī Lielupes labajā krastā. Taču tas dzelzs vīriņš no 1944. gada jūlija posta dienām Jelgavā vairs nav saglabājies, un stāsts ir jāsāk man, vēsturniekam, kurš nostrādājis pilsētas muzejā no 1959. līdz 2010. gadam un arī pensijā turpina pētīt savu dzimto pilsētu.
Gribi iet pa tiltu – pērc biļeti
Vairākus gadsimtus Jelgavu ar Lielupes labo krastu pie pils vienoja plosta tilts, no kura gāja ceļi uz tuvākās apkārtnes muižām un tālāk uz Rīgu. Pastāvīgs koka tilts tika uzbūvēts vien 1926. gadā, kad arī atklāja Jelgavas Cukurfabriku. Tiesa, 1868. gadā jau bija tapis pirmais dzelzceļa tilts pār Lielupi un 19. gadsimta deviņdesmitajos gados tika uzbūvēts arī otrais.
20. gadsimta sākumā iznākošais Jāņa Čakstes rediģētais laikraksts «Tēvija» rakstīja, ka ceļu satiksmes dalībniekiem par plostu tilta lietošanu bija jāpērk biļete. Turklāt, iebraucot Jelgavā, «zastavā» jeb sardznē pie Sniķes kroga «tilta nauda» bija 11 kapeikas, bet izbraucot – septiņas kapeikas. Fūrmaņiem pienācās neliela atlaide – sešas kapeikas par zirgu. Par Sniķes krogu var piebilst, ka ceļinieki, izbraucot no Jelgavas, tur ieturējās pirms tālākā ceļa. Līdzās krogam hercogu laikos bija izbūvētas arī vējdzirnavas, ko 1898. gadā nopostīja ugunsgrēks.
Betona tiltu pār Lielupi uzbūvēja piecos mēnešos
1939. gadā piecu mēnešu laikā 1926. gadā būvētā koka tilta vietā tapa betona tilts pār Lielupi. Togad tika uzbūvēts arī betona tilts pār Driksu (līdz tam tur kalpoja Pirmā pasaules kara laikā Vācijas ķeizara Vilhelma II 1916. gadā atklātais koka tilts). Abi tie tika nopostīti Otrajā pasaules karā. No pirmā Lielupes betona tilta palicis pāri mūra gabals, ko var redzēt pašā Lielupes krastā apmēram piecdesmit metru augšpus tilta. Tieši tajā vietā, kur 2011. gada martā divi ļoti drosmīgi Jelgavas Amatu vidusskolas audzēkņi Gatis Felsbergs un Artūrs Kairovs izglāba ledū ielūzušu tēvu ar bērnu.
Nodibinot Latvijas valsti, pilsētas attīstībai jaunas iespējas radīja agrārā reforma. Proti, Valsts zemes fondā iekļāva tagadējā Pārlielupes teritorijā esošo Ozolmuižu, Straumes muižu, Valdeku, kā arī Langervaldes mežu. Par Ozolmuižu (lielā mērā tagadējiem Ozolniekiem) var piebilst, ka tā tika sadalīta 252 vienībās – zemnieku saimniecībās.
Tauta ieteica, Mazvērsītis apstiprināja
1923. gada aprīlī darbu sāka pilsētas valdes izveidotā ielu nosaukšanas komisija. To vadīja agronoms Jānis Mazvērsītis, pazīstams latviešu nacionālās lauksaimnieciskās skolas dibinātājs, divu Saeimu deputāts. Jāpiebilst – arī Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris un 1939. gada Tēvzemes balvas laureāts (šo balvu viņš saņēma vienlaikus ar dzejnieci Aspaziju, komponistu Alfrēdu Kalniņu, aktrisi Jūliju Skaidrīti un latviešu valodas kopēju profesoru Jāni Enzelīnu). Vairākus gadus J.Mazvērsītis strādāja Krievijā par muižu pārvaldnieku, bet 1911. gadā, Jāņa Bisenieka rosināts, atgriezās Jelgavā.
Pilsētas valdes izveidotā komisija izvērtēja nepieciešamību Pārlielupē attīstīt radiālu riņķveida plānojumu. Tika domāts par bulvāriem, alejām ar dārzos slīgstošām vienstāva, divstāvu savrupmājām. Vienā no tādām dzīvoja arī pilsētas galva Kristaps Frickauss. Jaunajā pilsētas daļā tika rezervēta teritorija arī ostas būvei, rūpnieciskajai zonai ar dzelzceļa tīklu, divām skolām, stadionam, kā arī jaunam aerodromam, par ko vēl tagad liecina Aviācijas ielas nosaukums. Pārlielupē bija domāts arī par jaunu zirgu tirgu, jo vecais atradās blakus 1939. gadā uzceltajai 15. maija pamatskolai, kuras apjomīgajā ēkā tagad ir Valsts ģimnāzija. Savukārt atpūtas zonai tika paredzēts meža parks Langervaldē.
Divdesmitajos gados sabiedrība tika aicināta piedalīties Pārlielupes ielu nosaukumu izgudrošanā. Kāds jelgavnieks, kurš pats dzīvoja Raiņa ielā, divas ielām Lielupes zvejnieku māju rajonā (tagadējā depo) ieteica Vimbu un Līdaku nosaukumus. Tomēr šādi ielu nosaukumi Pārlielupē neparādījās. Toties uz slimnīcai paredzēto teritoriju, pozitīvi noskaņojoties, varēja aiziet pa Veselības ielu. Savukārt pa Institūta ceļu (vēlāko ielu) bija iespējams nokļūt vietā, kur bija ieplānots būvēt jaunu Skolotāju institūta ēku. Tur vēlāk tapa 1. internātskola.
Par patriotisko garu vecajos jelgavniekos liecina Veco strēlnieku, Kronvalda, Pumpura, Lāčplēša ielas nosaukumi, kā arī Brīvības bulvāra vārds.
Ulmaņlaikos nosaukumus maina
Vienā pašā 1930. gada 20. augusta Jelgavas Domes sēdē tika pieņemti komisijas priekšlikumi par 25 ielu nosaukumiem Pārlielupē. Pilsētas galvas Hugo Štolca parakstītajā dokumentā šodien atpazīstam Peldu, Pļavu, Priežu, Robežu, Olaines, Strazdu, Tirgus, Zāļu, Austrumu, Akmeņu un citu arī mūsdienās esošu ielu nosaukumus. Vēlāk gan daži nosaukumi mainījās. Jau pēc autoritārā valsts apvērsuma 1935. gada 15. maijā Jelgavas valde nolēma, ka Rīgas šosejas posms pilsētas administratīvajās robežās pārdēvējams par Vienības prospektu. Pēc gada saistībā ar vadoņa Kārļa Ulmaņa 60 gadu jubilejai veltītās Zemgales Lauksaimniecības, rūpniecības un amatniecības izstādes un organizēšanu Veselības iela pārtapa Izstādes ielā. Tā aizveda uz izstādes laukumu ar grandioziem paviljoniem. Šo 1937. gada izstādi un Pļaujas svētkus, uz kuriem ieradās vairāk nekā 200 tūkstoši cilvēku (Jelgavā tajā laikā bija vien 40 tūkstoši iedzīvotāju), ir pats lielākais pasākums pilsētas vēsturē.
Par slimnīcu jāpiebilst, ka Pārlielupē to uzbūvēja tikai 1971. gadā. Kārļa Ulmaņa laikā nolēma, ka slimnīcai jāpaliek vecajā Jelgavas daļā Slimnīcas ielā, kur 1935. gada 3. decembrī tai ielika pamatakmeni. Pusotrā gadā uzbūvētā jelgavnieku veselībai nokalpoja līdz 2000. gadam. Kopš tā laika pilsētas slimnīca atrodas vienīgi Pārlielupē.
Īsi pirms Latvijas okupācijas, godinot 1940. gada martā mirušā Edvarta Virzas piemiņu, viņa vārdā tika pārdēvēta Garozas iela. Padomju laikos vairāk nekā četrdesmit gadu šī iela nesa kaujās pie Jelgavas kritušā Padomju Savienības varoņa Berdičevska vārdu, līdz 1989. gadā atkal kļuva par Garozas ielu.
Studenti ienāk Pārlielupē
Saistībā ar Pārlielupes ielu segumu 1937. gadā pilsētas valde izskatīja Būvvaldes priekšlikumu par to, ka desmit gados Pārlielupes jaunizveidotās ielas vajadzētu izbūvēt ar asfaltu, betonu, kā arī bruģakmeņiem, kas kļuva «lieki», rekonstruējot Jelgavas centrā Stacijas laukumu un Zemgales prospektu. Taču Pārlielupē Vienības prospekta posmu no tilta līdz Garozas ielai noklāja ar betona plātnēm (fragmentāri tās šodien apskatāmas pie Brīvības bulvāra posmā starp Garozas un Cukura ielu).
Otrais pasaules karš 90 procentu no Jelgavas mājokļiem pārvērta drupās. Arī Pārlielupē izjuta zaudējumu sekas. Pēckara pilsētas atjaunošanā iesaistījās visi jelgavnieki, kuriem drupu novākšanā gadā bija jānostrādā vismaz piecdesmit stundu. Taču padomju laika vietvara daudzviet ignorēja kultūrvēsturisko mantojumu. Pilsētas attīstības ģenerālplāns sekmēja rūpniecisko monstru rašanos arī zaļajā Pārlielupē. Daudzstāvu dzīvojamo ēku būvniecība pārveidoja līdz karam pastāvošo ielu tīklu. Taču bija arī pozitīvas attīstības tendences. Beidzamajos piecdesmit gados Pārlielupe izveidojusies kā studentu pilsētas sastāvdaļa. ◆
