Viens no aktuālākajiem mūsu sadzīves jautājumiem saistīts ar mājas, kurā mēs dzīvojam, apsaimniekošanu un īres maksu.
Viens no aktuālākajiem mūsu sadzīves jautājumiem saistīts ar mājas, kurā mēs dzīvojam, apsaimniekošanu un īres maksu. Šķiet, šajā lietā nav vienaldzīgo, jo katrs no mums vēlas dzīvot greznākā namā, pēc iespējas prestižākā rajonā un maksāt par to tik maz, cik vien iespējams. Taču realitātē ne vienmēr tā ir. Cilvēki ir spiesti izvēlēties dzīvesvietu atbilstoši saviem deklarētajiem un slēptajiem ienākumiem.
Jelgavas situācija pašvaldību dzīvojamajā fondā pilnībā atspoguļo visas Latvijas apstākļus. No padomju laikiem nākušās, nesaimnieciski izmantotās neremontētās ēkas vairumā gadījumu prasa veikt nopietnus remontus un ieguldīt pamatīgus līdzekļus māju uzturēšanā.
Kā «Ziņas» tika informētas Jelgavas Nekustamo īpašumu pārvaldē (NĪP), 1998. gadā tika saremontēti 12 jumti, bet šogad pilnībā vai daļēji– 85. Tieši par jumtiem NĪP saņem visvairāk sūdzību no iedzīvotājiem. Šobrīd vēl jāremontē 41 jumts, kam nepieciešami ne mazāk kā 55 000 latu. Paradoksālākais ir tas, ka uzņēmumi, kas šos remontdarbus veikuši, vēl nav pilnībā saņēmuši samaksu par padarīto darbu, bet ir gatavi pašaizliedzīgi gaidīt nopelnīto. Acīmredzot viņiem rūp pilsētas namu stāvoklis. To nevarētu apgalvot par Jelgavas pilsētas Domi, kas līdz pat šim laikam nav pacentusies izstrādāt pilsētas mājokļu politikas koncepciju. Tādas vienkārši nav.
Varbūt der atgādināt, ka LR Ministru kabinetā vēl 1996. gada
30. jūlijā tika apstiprināta «Latvijas mājokļu politikas koncepcija», kurā, starp citu, ir noteikta arī pašvaldību loma dzīvojamā fonda apsaimniekošanā. Šis dokuments paredz, ka īres maksas maksimālos apmērus nosaka pašvaldība, sabalansējot to ar iedzīvotāju ienākumu vidējo līmeni un pašvaldības iespējām sniegt palīdzību. Taču jau nākamajā punktā lasāms nosacījums, ka «atvieglojumu piešķīrējs kompensē izīrētājam ar dzīvokļa ekspluatāciju saistītos izdevumus».
NĪP var atļauties remontēt ēkas tikai tādā apmērā, kāda tiek iekasēta īres maksa no iedzīvotājiem. Kā «Ziņām» pastāstīja NĪP direktors Edijs Putnieks, valstiskā mērogā līdz šim neviens nav uzskaitījis, cik lielām īres maksām vajadzētu būt, lai veiktu kārtējos remontus un uzturētu dzīvojamo fondu kārtībā, kāda paredzēta «Latvijas būvnormatīvos» nr. 401 un nr. 402. Šādus aprēķinus esot veikušas tikai atsevišķas pašvaldības, nonākot pie paradoksāla secinājuma, ka kvalitatīvai ēku uzturēšanai nepieciešams iekasēt īres maksu, kas sasniegtu vienu latu par kvadrātmetru. Savukārt, pēc Jelgavas NĪP veiktajiem aprēķiniem, tikai savlaicīgai kārtējo remontu veikšanai nepieciešamā īre ir 30 līdz 40 santīmu par kvadrātmetru. Taču E.Putnieks atzīst, ka šādu summu iedzīvotāji nespētu samaksāt.
Zināmus paskaidrojumus prasa arī 10 santīmu starpība starp nepieciešamajiem 30 un 40 santīmiem par kvadrātmetru. NĪP vadība skaidro, ka īres maksa atkarīga no vairākiem apstākļiem : no mājas vecuma, stāvokļa, labierīcībām u.c. E.Putnieks domā, ka visā Latvijā valda maldīgs uzskats: par vecām un daļēji labiekārtotām mājām jāiekasē mazāka īres maksa. Visiem taču esot saprotams, ka tieši vecākās mājas prasa lielāku līdzekļu ieguldījumu.
Taču realitātē NĪP vidēji saņem 10,2 santīmus par kvadrātmetru. Tā kā remontdarbi maksā tieši tik, cik tie maksā, tad «šajā tuneļa galā gaisma nav redzama». NĪP problēmas risinājumu saskata divos veidos. Pirmais no tiem, šķiet, ir iespējams tikai teorētiski: Dome paaugstina īres maksu līdz nepieciešamajiem 30 un 40 santīmiem par kvadrātmetru, taču ir neticami, ka realitātē izdosies šādu summu iekasēt. Tāpēc atkal strauji augs NĪP parādi, kas pamazām šobrīd ir sākuši samazināties.
Par otru problēmas risinājumu NĪP vadība saskata komunālo pakalpojumu sniedzēju situācijas izpratni un līdzdalību ēku ekspluatācijas izdevumu segšanā. Neviens komunālo pakalpojumu sniedzējs negūs peļņu no sabrukušajām mājām. Grūti nepiekrist šim viedoklim. Zināmu Domes līdzdalību paredz arī jau minētā «Latvijas mājokļu politikas koncepcija».
Šādā veidā jau ir aizsācies process, ka jelgavnieki dzīvesvietu ir sākuši izvēlēties pa kabatai. Turīgākie sāk pārcelties uz pilsētas centru, bet mazāk turīgie – uz pilsētas nomalēm. Kā vienu no rajoniem, kuru sāk apdzīvot maksātspējīgie īrnieki E.Putnieks minēja Lielās ielas sākumu. Jāsaka, pārcelšanās process vērojams visā Latvijā, sevišķi Jūrmalā, tas arī paredzēts «Latvijas mājokļu politikas koncepcijā» un ir likumsakarīgs. Iedzīvotāju pārvākšanos uz dzīvi citur nosaka nekustamā īpašuma tirgus, tāpēc nebūtu pārāk jāuztraucas. Domājams, ka daudzi jelgavnieki pievienotos novēlējumam, lai Domes deputāti vismaz parūpējas par savas pilsētas pašvaldības dzīvojamo fondu un ēku nākotni, jo pilsētas mājokļu politikas koncepcija varētu ieviest lielāku skaidrību šajā jautājumā.
