Tas, ka LNT «Nedēļas» izpūstajam skandālam ar Latvijā izplatītā pedofilijas bieda apzināšanu nav sakara, kļuva skaidrs jau pēc pirmās Inkēna un Stašāna uzstāšanās.
Tas, ka LNT «Nedēļas» izpūstajam skandālam ar Latvijā izplatītā pedofilijas bieda apzināšanu nav sakara, kļuva skaidrs jau pēc pirmās Inkēna un Stašāna uzstāšanās. Līdz prokuratūrai, «pornobizmeņu» cūcību izmeklēšanai likumā noteiktajā kārtībā lieta nonāca tikai tad, kad «Nedēļa» savu jau bija pateikusi. Kā baumu?
Kad līdztekus prokuratūras izmeklēšanai sevi pieteica Saeimā sabalsotā Ādamsona komisija, lieta iegrozījās tā, ka publisko baumošanu vienkārši par skandālu vairs nenosauksi. Iz trīs mēnešus ilgās pedofilu meklēšanas un dažu par tādiem pataisīšanas Saeimas kulāros briest krietni nopietnākas lietas nekā par Ādamsona komisijas starpziņojumu dēvētais pastāsts. Bez pļāpāšanas patosa un faktu sagrozīšanas tajā galvenokārt pieprasīta «pārbaude» par ģenerālprokurora Skrastiņa darbības atbilstību Prokuratūras likumam.
Ādamsonam, kura čekista biogrāfijas apzināšanā ģenerālprokurors darījis daudz, Skrastiņa atstādināšana bija jāpanāk jau iepriekšējās Saeimas laikā. Tiesa, pirmā šantāža spoži izgāzās. Pērn makabriskais sociķis bezmaz gadu vāca, bet nesavāca ģenerālprokurora atstādināšanai nepieciešamo trešdaļas Saeimas deputātu parakstu, kas Ādamsonam beidzās pavisam nelāgi. Skrastiņš gan taisījās demisionēt, bet Saeimas vairākums nezin kādēļ viņu no tā atrunāja, nobalsojot par izmaiņām prokuratūras likumā, mainot ģenerālprokurora atstādināšanas kārtību, paredzot lielāku ģenerālprokura neatkarību no politikāņu kaprīzēm.
Nule Ādamsona izredzes varen augušas. «Starpziņojuma» debatēs mēles izlocījuši, par Skrastiņa «pārbaudi» parakstījušies piecdesmit divi (!) ģenerālprokurora biktstēvi. Un ko tu neteiksi, pat prezidente apgalvo, ka pareizi darījuši. Atliek vien ar prezidentes svētību savaņģot ziņotāju papīrā minēto parlamentārās bikts turētāju. Diemžēl tāds Ādamsonam jāmeklē Skrastiņa kolēģu, nevis sava ganāmpulka vidū.
Iesākumā kā atstādināšanas procedūras galvenais izpildītājs tomēr bija minēts nevis kāds Ādamsons, bet Augstākas tiesas (AT) priekšēdētājs Guļāns. Vienubrīd komisāri visžēlīgi Guļānam pat grasījās parādīt papīrus, kuros tad nu reiz būtu jēdzīgi paskaidrots, kā Skrastiņš, kriminālizmeklēšanu, nevis partejiski uzlabotu okšķerēšanu un linča tiesas vadot, izcēlies ar «tīšu pārkāpumu», «nolaidību» vai «apkaunojošu rīcību, kas nav savienojama ar ģenerālprokurora amatu». Jo, tavu nelaimi, pirms direktīvu pildīšanas Guļāns no komisāriem gaidīs ne tikai Skrastiņa atstādināšanas, bet arī pieprasītās pārbaudes kā tādas juridiski korektu motivējumu, ko starpziņojumā nudien nevar atrast.
AT priekšsēdētājs gluži kā likumsargam pieklājas, tiesiskuma un veselā saprāta principus efektīvi aizstāvot, piedraudēja minētos kulāru sacerējumus nodot atklātībai. Likumsakarīgi, ka tagad Ādamsons un partneri pretēji «starpziņojumā» burts burtā ierakstītajam Skrastiņa un viņa amata nesavienojamības «pierādījumus» Guļānam tomēr nedos un AT priekšsēdētaju pie ģenerālprokurora tincināšanas nelaidīs. Sak, ja temīdas nepratīs savu vietu (zem deķa, turpat, kur vietu sev raduši vairums Ādamsona papīra parakstītāju) zināt, drīz vairs Saeimā nebūs par ko baumot.
Kamēr vieniem baumas uzsit asinis, citi vīkšas lielajiem varas grābšanas darbiem. Kur vairāk grābstīties – gar Viņu Labdzimtību izpildvaras vai tiesu varas brunčiem – tas ir apstākļu un taktikas jautājums. Kā rāda skandāla vēsture, variācijas iespējas ir plašas.
Kārtējā pedofilijas ambrāžā provokācija vēl ne tuvu nav beigusies ar izgāšanos, kā nesen premjera apskandelēšana. ģenerālprokurora diskreditēšanai Ādamsona rīcībā paliek lielākais trumpis – Saeimas vairākums. Tātad ir iepēja, kā to Ādamsonam iesaka kolēģis Panteļejevs un citi «Latvijas ceļa» kolēģi, kuriem, kā jau neatzītiem liberāļiem un tiesiskas valsts patriotiem, mūsvalsts tiesiskuma pamatu šķobīšanā tāpat lieli nopelni, grozot prokuratūras likumu pēc sirds patikšanas.
