Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienas priekšvakarā savas bērnības atmiņas, kas saistās ar Otro pasaules karu, «Ziņām» pastāstīja Jelgavas Ukraiņu biedrības dalībniece pensionētā finansiste Zinaida Baņņikova un pensionētais inženieris Gunārs Barups no Ozolniekiem. Kaut no tā laika pagājuši vairāk nekā septiņi gadu desmiti, abi pārdzīvoto atceras kā vakardienu.
Zina piedzima 1935. gadā Maiborodivkas ciemā, kas atrodas 15 kilometru no liela Ukrainas rūpniecības centra – Kremenčukas. Vācu lidmašīnas trīs aviācijas bumbas Maiborodivkai uzmeta uzbrukuma pirmajā dienā 1941. gada 22. jūnijā. «No rīta vācieši bombardēja Kijevu, bet pēcpusdienā arī Kremenčuku. Maiborodivkā nebija nekādu militāru objektu. Ar šodienas prātu es domāju, ka varbūt vācu lidotājs speciāli nemeta bumbas virsū pilsētai, bet gan mūsu ciema sakņudārzā, kur tās lielu ļaunumu nenodarīja,» stāsta Zinaida.
Toreiz piecgadīgā meitene ar saviem rotaļu biedriem pārbijusies iekāpusi ābelē, kas augusi aiz mājas, tāpēc sprādziena nestās šķembas bērniem netrāpījušas. Zinas tēvs Makars Savčenko, kā arī citi ciema vīrieši jau kara pirmajās stundās bija iesaukti sarkanajā armijā.
Septembrī Maiborodivkas ciemā ienāca vācu armija. Zinaidas kundze atceras smago automašīnu, kurā kā malkas pagales sakrauti atkāpjoties vesti kaujās ievainotie un arī mirstošie krievu karavīri. No automašīnas zemē pilējušas asinis. 1951. gadā, jau dzīvojot Latvijā, sešpadsmit gadu vecajai Zinai tekstilrūpnīcas «Rīgas audums» kadru daļas priekšnieks pārmetis, kāpēc tad viņa palikusi ienaidnieka okupētajā teritorijā. Toreiz jauniete drosmīgi atbildējusi: «Ne es piecu gadu vecumā biju dzimtenes nodevēja, bet gan jūs, kas atkāpjoties bēgāt tā, ka kailie papēži zib.»
Visu rakstu lasiet ceturtdienas, 7.maija, «Zemgales Ziņās». Foto: Raitis Puriņš
