Latvijas lauksaimniekiem ir visas iespējas 2000. gadu sagaidīt cerīgi un nedomāt par vietējo «nostradamusu» simtreiz pareģoto pasaules galu.
Latvijas lauksaimniekiem ir visas iespējas 2000. gadu sagaidīt cerīgi un nedomāt par vietējo «nostradamusu» simtreiz pareģoto pasaules galu. Daudzas dzirdīgās ausis jau ir skārusi vilinošā vēsts, ka SAPARD (Special Acession Programme for Agriculture and Rural Development) programmā līdz 2006. gadam lauksaimniekiem tiks atvēlēti aptuveni 13 miljonu latu gadā ar noteikumu, ka mūsu valsts līdzfinansējums būs mazliet vairāk nekā četri miljoni latu.
Programmai ir trīs pamatmērķi: likumdošanas saskaņošana ar ES lauksaimniecībā un lauku attīstībā, kā arī ilgspējīgas lauksaimniecības attīstība. Zīmīgi, ka trešais mērķis ir ES piešķirto maksājumu, kas Latvijai būs pieejami pēc iestāšanās ES, saņemšana, administrēšana un efektīvas izmantošanas spēju izveidošana un tas kaut kā tiek atstāts novārtā. Taču tieši ES maksājumu administrācijai nākotnē tiks pievērsta liela uzmanība, jo Latvija pamazām integrēsies lielajā Eiropas lauksaimniecības dažādo norēķinu, subsīdiju un atmaksu sarežģītajā naudas plūsmā, kurā spēs orientēties tikai profesionāļi.
ES funkcionāriem rūp, kādiem mērķim piešķirtā nauda Latvijā tiks tērēta, jo viņiem liekas būtiski radīt sistēmu, kas ļautu jebkuru strukturālo fondu līdzekļus novirzīt ražošanas attīstībai, konkurētspējas palielināšanai, uzņēmējdarbības vides optimizēšanai.
ES ir izteikusi nepārprotamu vēlmi ieguldīt līdzekļus tikai ilgtermiņa ekonomiskajos pasākumos vai arī uzlabojumos, kas radīs priekšnoteikumus ilgtermiņa efektivitātei. ES un citiem Rietumu strukturālajiem fondiem jau ir pietiekami rūgta pieredze Krievijā un citās Austrumeiropas valstīs, kur šo fondu nauda tiek izmantota visiem iespējamajiem mērķiem, taču tikai ne tiem, kam tā paredzēta. Runa pat nav par vienkāršu naudas piesavināšanos vai izvešanu aiz līdzekļus saņēmušās valsts robežām, kā tas notiek Krievijā. Bezperspektīvo tautsaimniecības nozaru un ražotāju subsidēšana radījusi situāciju, ka daudzās Austrumeiropas valstīs izveidojusies «uzņēmēju» kasta, kas pašu spēkiem nevar pastāvēt tirgus apstākļos, un piešķirtie līdzekļi tikai paildzina slimīgo ilūziju, ka šo ražotāju produkcija ir konkurētspējīga. Ja nav kontroles, cik tālredzīgi un ekonomiski pamatoti uzņēmumi izmanto šo naudu, vienmēr atradīsies veiklie, kas pamanīsies līdzekļus «apgūt» tikai iedzīvošanās nolūkos.
Atbalstīt vajadzētu tikai tādus projektus vai ražotājus, kas paredz veikt restrukturizāciju vai kaut kādā veidā palielināt ražošanu un eksportu – spēj intensificēt savu ekonomisko darbību un vairāk iegulda valsts ekonomikas attīstībā. Vajadzētu rūpīgāk izvērtēt, kam šī nauda ir dodama, kam ne. Taču par to varētu arī neuztraukties, jo ES visu stingri kontrolēs. Nebūs brīnums, ja kādu dienu pie Skaistkalnes zemnieka ieradīsies ES eksperti, lai apskatītos, kā norit darbi viņa desu cehā. «Muļķa dzīšanas» laiks Latvijas lauksaimniecībā ir beidzies.
Zemkopības ministrija ir paredzējusi līdzekļus izmantot Latvijas produktu konkurētspējas palielināšanai, lauksaimniecisko un zivsaimniecisko uzņēmumu tehnoloģiskās modernizācijas atbalstam, nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības un jaunu nodarbinātības formu attīstīšanai laukos, kā arī lauku infrastruktūras attīstībai un vidi saudzējošajām lauksaimniecības metodēm. Kaut kur dzirdētas neko neizsakošas frāzes. Tie būs tikai tukši vārdi, ja netiks ņemti vērā tirgus ekonomikas apstākļi. Latvijas ražotājiem būs grūti iekļūt pārblīvētajos ES valstu tirgos, kurus vēl pagaidām tie paši ES funkcionāri atļaujas izkropļot ar nejēdzīgajām subsīdijām, kas tiek realizētas vienkārši mīļā miera labad. Arī Rietumeiropā lauksaimniekiem neklājas viegli.
Īpašu vērību vajadzētu pievērst investīcijām vietējo ražotāju produkcijas eksporta veicināšanai, jo nākamā gada otrajā pusē beigsies eksporta atbalstīšanas programmu finansējums no PHARE programmas līdzekļiem, bet SAPARD naudu valsts reāli saņems tikai nākamā gada otrajā pusē. Šķiet, Zemkopības ministrija par to pagaidām neceļ ne ausu. Sak, nāks laiks, nāks arī padoms. Varbūt arī tā. Taču nevajadzētu gozēties spēju panākumu saulītē tik agri. Skaidrs, ka šo līdzekļu «iedalīšanai» ir arī tīri politiski cēloņi, kam ir tieša saistība ar Helsinku samitā Latvijai izteikto uzaicinājumu uzsākt sarunas par iestāšanos ES. Darāmā šajos sešos gados būs daudz, un domāju, ka nebūs maldīgi apgalvot, ka Latvijas «mājas darbi» tieši lauksaimniecība lielā mērā noteiks iestāšanās sarunu tempu un gaitu.
Nākamajos sešos gados izputēs ne viens vien pašlaik šķietami plaukstošs uzņēmums, ne viens vien uzņēmējs būs spiests pārstrukturizēt ražošanu uz kaut ko pilnīgi pretēju, tomēr spējīgākie izdzīvos un viņus gaida stabila attīstība, jo ES struktūras piedāvās neskaitāmas iespējas uzņēmējdarbības attīstībai.
