Izskanējuši Ziemassvētku un Jaunā gada zvani. Pār Latviju gaudo un griežas dvēseļu putenis, kas nerimsies, kamēr dzīva būs latviešu tauta ar savu vēsturisko atmiņu.
Izskanējuši Ziemassvētku un Jaunā gada zvani. Pār Latviju gaudo un griežas dvēseļu putenis, kas nerimsies, kamēr dzīva būs latviešu tauta ar savu vēsturisko atmiņu.
Vēsture stāsta par kādu notikumu janvāra sākumā, kad no Rīgas agrā rīta stundā tālā ceļā devās neliels karavīru pulks. Šī diena ir 1919. gada 3. janvāris, kad ar savu vīru pulciņu pretī nezināmajam liktenim gāja Oskars Kalpaks. Ko gribēja šie vīri? Viņiem bija tikai viena doma – cīnīties par jauno Latviju, par mieru, par brīvību. Tas bija drūms gājiens. Kur būs gājiena galamērķis – to nezināja neviens. bija skaidrs – Rīgā palikt nevarēja, jo pārāk liels pretinieku pārspēks tuvojās Daugavai.
Gājienu uzsācis, pulkvedis Oskars Kalpaks to laimīgi noveda līdz Jelgavai. 5. janvāris Jelgavai un latviešu armijai bija nozīmīga diena. Zemgales kluba ēkā pulkvedis O.Kalpaks parakstīja pirmo pavēli savam bataljonam, līdz ar to bija likti pamati jaunās Latvijas nacionālajai armijai. Pēc Jelgavas viņu ceļš veda uz Dobeli, Auci, Lielauci, Skrundu, Lēnām un beidzot pāri Ventai uz Rudbāržiem. Tas vairs nebija vīru pulciņš, kurš janvārī atstāja Rīgu. Rudbāržos ienāca jau kaujās rūdījies spēks, kura pamatā bija latviešu varoņgars un tēvzemes mīlestība. Gājiens pa Latviju pirmajā posmā bija beidzies. Sākās atpakaļgājiens. Arī tas bija uzvaru apstarots, kaut daudzus paņēma nāve. Krita arī pats virspavēlnieks pulkvedis Oskars Kalpaks.
Ieskatoties mūsu tautas vēsturē, redzam, ka kalpakieši ar saviem vadoņiem priekšgalā bija pirmie, kas pacēla sarkanbaltsarkano karogu. pateicoties viņu drosmei, dzima mūsu nacionālā armija.
Ziema balta un svinīga guļ pāri Latvijas plašumiem. Šajā klusumā, Zvaigznes dienas mirdzumam starojot, dun dievnamu zvani, sveicinot tos, kuri pēc grūtām cīņām dus Brāļu kapos un klusās ežmalās.
1934. gada 21. novembrī Jelgavā pie ēkas Pasta ielā 34 (toreizēja Zemgales kluba) tika atklāta piemiņas plāksne ar šādu tekstu: «Pulkvedis Oskars Kalpaks pirmais Latvijas armijas virspavēlnieks šai namā 1919. gada 5. janvārī deva pirmo pavēli savam bataljonam.» Atklāšanā piedalījās arī prezidents Kārlis Ulmanis. Pēc otrā pasaules kara šo ēku ar visu piemiņas plāksni sagrāva. Palika daļa nama aizmugures, kur tagad atrodas «Junda». Lai saglabātu Oskara Kalpaka piemiņu, 1990. gada 6. martā plāksne tika atjaunota. Drīz vien vandaļi plāksni nozaga. Šogad paiet jau 10 gadu, kopš šī vieta stāv tukša. Pateicoties veco jelgavnieku neatlaidībai, Kalpaka iela atguva savu vēsturisko nosaukumu. Lai saglabātu mūsu tautas varoņu piemiņu, vai tiešām ar kopējiem spēkiem nevar atrast iespēju šo piemiņas plāksni atjaunot?
