– Viņš nedzīvoja skaistu dzīvi. Viņš skaistu dzīvi dzīvo, – tā savu tēvu 70 gadu jubilejas svinībās 29. decembrī Zaļenieku kultūras namā sveica režisora Gunta Krūmiņa dēls un kolēģis Raitis Krūmiņš.
– Viņš nedzīvoja skaistu dzīvi. Viņš skaistu dzīvi dzīvo, – tā savu tēvu 70 gadu jubilejas svinībās 29. decembrī Zaļenieku kultūras namā sveica režisora Gunta Krūmiņa dēls un kolēģis Raitis Krūmiņš. Diez vai ko trāpīgāku var pateikt par cilvēku, kura dzīve ir nevis raksta, bet grāmatas vērta.
Kas tik Guntis Krūmiņš nav bijis – skolotājs, žurnālists, konkursa «Zemgales Zeltene» organizators, kultūras funkcionārs, teātra un dzīves mākslas izredzētais, aktieris un režisors «no bērna kājas» (bērnībā kopā ar māti spēlēts uz vienas skatuves). Gluži tāpat teātri iepazinuši viņa dēli. Agris un Raitis nu jau ilgu laiku ir ne tikai jelgavniekiem vien pazīstami amatierteātru režisori.
Teātra mākslu Guntis Krūmiņš mācījies pirmskara laikā pazīstamās aktrises un režisores Margas Teteres studijā, vēlāk Latvijas Valsts konservatorijas Teātra nodaļā pie leģendārās pedagoģes Veras Baļunas, arī turpmāk saglabājot saikni ar profesionālā teātra apriti, sekojot jaunākajām vēsmām lielajos teātros. Tomēr režisoru vairāk saista Nacionālā teātra izrādes un viņa autoritāte vecmeistars Oļģerts Kroders.
Gunta Krūmiņa iestudējumu skatītāju vecums mērojams vairākās paaudzēs. Vecāka gadagājuma teātra mākslas cienītāji, šķiet, labi atceras «Jo pliks, jo traks» iestudējumu Ozolnieku amatierteātrī, kas piedzīvoja astoņdesmit sešas (!) izrādes. Pats režisors ar gandarījumu piemin krievu rakstnieka Viktora Astafjeva garstāsta «Gans un gane» dramatizējumu Zaļenieku amatierteātrī un rumāņu dramaturga Aleksandra Mirodana traģikomēdijas «Slavēts 702.» eksperimentāla rakstura iestudējumu Jelgavas Ādolfa Alunāna Tautas teātrī. Tas ir gandarījums par godam veikto režisora uzdevumu – iestudējumā iespējams daudzveidīgi izteikt savu pasaules skatījumu.
Zīmīga sakritība – teātra mākslā ienācis kā aktieris (vai tik tā nebūs latviešu teātrim raksturīga parādība vēl no Ādolfa Alunāna laikiem), Guntis Krūmiņš nelabprāt spēlē paša režisētajās izrādēs.
Laikam jau neviens, arī režisora amats, katram viegli rokā nedodas, turklāt, Guntis Krūmiņš atzīst, ka amatierteātra režisoram izrādes tapšanā jāuzņemas dubultnasta. Profesionālajā teātrī režisors aktierim izvirza noteiktu uzdevumu, lomu atstājot profesionāli sagatavota teātra spēles lietpratēja ziņā, un pats nododas izrādes koptēla veidošanai. Amatierkolektīvā režisoram daudz jāstrādā ar aktieri, lai novērstu amatierspēlei raksturīgo paštēla atkārtošanos. Ne bez lepnuma Guntis Krūmiņš atzīst, ka, Zaļenieku teātrī iestudējot «Pirmā grēka līci», veiksmīgi ticis galā ar šo uzdevumu. Ne velti nesen ar Ērika Hānberga darba iestudējumu plūkti lauri latviešu dramaturģijas festivālā Jelgavā. 15. janavārī «Pirmā grēka līcis» tiks rādīts uz Dailes teātra skatuves.
Ar teātri – kā jau ar teātri, bet kā Guntis Krūmiņš ticis pie Zemgales zeltenēm?
Pirms desmit gadiem konkursa iniciatoriem, tostarp «Zemgales Ziņu» (tolaik «Jelgavas Ziņotāja») redakcijai, nav bijis skaidrs, kādam tad īsti zelteņu konkursam jābūt. Guntis Krūmiņš atceras:
– Kopā ar kolēģiem skatījāmies, kā to dara Vidzemē un nolēmām: nē, tā nedarīsim!
Tika nospriests, ka pasākumā valdīs ne vien konkursa gars, bet pašām zeltenēm būs iespēja izkopt sievišķos tikumus un prasmes. Konkursa vadmotīvs taču ietverts jau pašā zeltenes vārdā (no «zelt», «zeltēt»). Tādēļ šo norišu gaitā ar zeltenēm strādā īpaša darba grupa, kā saka Zelteņu krusttēvs, «augstas klases cilvēki». No pedagogiem tiek prasīts, lai konkursa gaitā valdītu labestības gars. Viņš ir kategorisks: – Nekādu aizkulišu!
Ja jau runa ir par meitenēm, ko Guntis Krūmiņš domā par «mis» konkursiem? Atbilde ir īsa: – Kam patīk, lai iet. Viņš atgādina, ka šādi konkursi, kā to liecina jau pats nosaukums, ir aizguvums, turpretim zeltenes ideāls ir ne vien mūsdienīga, bet arī latviska sieviete. Turklāt «mis» pretendentēm svarīgākais ir ārējais izskats, zeltenēm – intelektuālā bagāža.
Kādēļ tik solīdā vecumā grūtajos laikos līdztekus darbam teātrī Guntis Krūmiņš uzņēmies nepateicīgo sarīkojuma organizatora lomu?
– Man jau patīk, ka jaunās meitenes ir apkārt, – mazliet mulsi bilst gaviļnieks, kuram par jauneklīguma trūkumu sūdzēties nudien būtu velti. Gunta Krūmiņa pazinēji stāsta, ka gados jauni cilvēki viņu pievelkot kā magnēts, un otrādi.
