Jelgavas Siltumtīkli ir iesnieguši Ekonomikas ministrijas Investīciju departamentā Jelgavas siltumapgādes sistēmu rehabilitācijas projekta otrās programmas pieteikumu.
Jelgavas Siltumtīkli (STU) ir iesnieguši Ekonomikas ministrijas Investīciju departamentā Jelgavas siltumapgādes sistēmu rehabilitācijas projekta otrās programmas pieteikumu.
Vakar tika saņemta atbilde no ministrijas. Tajā sacīts, ka Jelgavas Siltumtīkliem līdz šā gada
1. februārim ir jāizstrādā un jāiesniedz detalizēts un motivēts iepriekšminētās programmas projekts. Taču tas nebūt nenozīmē, ka nauda programmai jau ir piešķirta.
Rekonstrukcijas projekta
otro programmu bija paredzēts īstenot triju gadu laikā – no 2000. gada sākuma līdz 2002. gada beigām –, taču uzņēmuma smagās finansiālās situācijas dēļ tās īstenošanas laiks būs garāks.
Kā zināms, 1994. gadā Jelgavā tika uzsākta centralizētās siltumapgādes sistēmas (CSS) atjaunošana. Pērn noslēdzās STU piederošo siltumapgādes sistēmu rehabilitācijas projekta pirmā programma, kuras mērķis bija saglabāt centralizētās siltumapgādes sistēmu, pagarināt tās kalpošanas laiku un paaugstināt darbības efektivitāti. Rehabilitācijas projekta pirmās programmas īstenošanai tika piesaistīti Starptautiskās Rekonstrukcijas un attīstības bankas aizdevuma, grantu, valsts pamatbudžeta, Jelgavas pašvaldības un STU saimnieciskās darbības rezultātā iegūtie u.c. līdzekļi.
Tomēr rehabilitācijas projekta pirmā programma nav devusi iecerētos rezultātus un neatrisina visas Jelgavas siltumapgādes problēmas, lai nodrošinātu augstu energoefektivitāti. STU aizbildinās ar «neparedzētām izmaiņām pilsētas infrastruktūrā». Pēc uzņēmuma domām, tās ir bankrotējušās RAF siltumtīklu un siltummezglu, kā arī Dzelzceļa pārvaldes Jelgavas nodaļas dzīvojamo māju sektora pārņemšana pilsētas Domes valdījumā. STU uzskata, ka šajos rajonos siltumtīkli un siltummezgli ir ļoti sliktā tehniskā stāvoklī – tajos ir liela siltuma noplūde. Lielupes labā krasta siltumapgādes sistēmas darbības zemā efektivitāte samazina STU līdzšinējo ieguldījumu kopējās darbības efektivitātes uzlabošanā.
Šajā sakarā gan rodas pretruna ar STU pausto nostāju, ka alternatīvie siltuma ieguves veidi nav izdevīgi patērētājiem, ka labāk siltumu gādāt ir ar Jelgavas Siltumtīklu palīdzību. Jāatzīst gan, ka uzņēmums pašlaik nevar piegādāt siltumenerģiju abiem minētajiem rajoniem tādā kvalitātē un tik racionāli, kā gribētos. Attaisnojumu nespējai to veikt Dzelzceļa pārvaldes dzīvojamajā rajonā vēl pagaidām var atrast – tas STU apkalpošanā tika nodots tikai pērn, taču pieci gadi ir vairāk nekā pietiekams laiks, lai savestu kārtībā RAF dzīvojamā rajona siltumapgādes sistēmu, kas STU apkalpošanā tika nodota vēl 1995. gadā. Piecu gadu laikā nekas būtisks nav izdarīts, nekas netiks izdarīts arī tagad, ja Ekonomikas ministrija atteiks investīcijas. Patērētājiem būtu izdevīgāk, ja tiktu izsludināts konkurss par iespējām nodrošināt lētāku un kvalitatīvāku siltumenerģijas padevi abiem minētajiem rajoniem, jo rodas šaubas par Jelgavas Siltumtīklu spēju to izdarīt.
Visai atraktīvs izskatās arī iecerētais finansējums. Otrās programmas īstenošanai nepieciešamie līdzekļi 2001. un 2002. gadā kopā ar pievienotās vērtības nodokli ir 1 044 000 latu. Nezinātājiem der atgādināt, ka saskaņā ar STU datiem siltumapgādes sistēmu rehabilitācijas projekta
pirmajā programmā laikā no 1995. līdz 1999. gadam jau iztērēti 12 343 755 lati. 1998. gada beigās STU ilgtermiņa parādi vien bija 10 941 313 latu. Atrēķinot debitoru parādus 2 649 736 latus, sanāk aptuveni mīnus astoņi miljoni latu. Domājams, ka Valsts kontroles revīzija neatklās citādu ainu arī par pērnā gada finansu rādītājiem. STU projekta koncepcijas pieteikumā melns uz balta rakstīts, ka «turpmākā CSS rekonstrukcija tiks virzīta uz pašatmaksāšanos, lai vairs nebūtu jāpiesaista investīcijas». Bet kas gan tās «vēlēsies» piešķirt STU? Arī pašvaldības uzņēmuma saimniecisko darbību vajadzētu sākt uztvert kā biznesu, nevis trūkumcietēju atbalsta fondu. Tā vien šķiet, ka bez ievērojamām papildu investīcijām STU spēs samaksāt parādus tikai tad, ja uzņēmums riskēs azartspēļu biznesā un kādā Monako vai Lasvegasas kazino vinnēs šos astoņus miljonus latu, taču tas nav viegli pat pieredzējušiem spēlmaņiem…
Projekta otrās programmas realizēšanai minēti pieci līdzekļu avoti: īstermiņa kredīts kādā Latvijas komercbankā, Jelgavas pašvaldība, pats STU, valsts pamatbudžets, kā arī Vides fonds, kas piedalīsies tikai Lielupes abu krastu siltumapgādes sistēmas savienošanas finansēšanā. Pirmkārt, liekas neticami, ka kāda banka uzņemsies kreditēt faktiski bankrotējušu uzņēmumu. Otrkārt, naudas nav arī Jelgavas pašvaldībai. Cik ļoti tās «trūkst», īsti gan nav zināms, jo visai atšķirīgi ir Domes un, piemēram, Valsts kontroles atzītie ieņēmumi (kā arī izdevumi) Jelgavas pašvaldības budžetā. 1997. gadu Valsts kontrole konstatējusi kopējos ieņēmumus 8 817 092 latu apmērā, bet Jelgavas pašvaldība uzrāda 14 531 911 latu lielus ieņēmumus. Treškārt, pie pašreizējā valdības kursa uz bezdeficīta budžetu ir nopietns pamats šaubīties, ka no valsts budžeta tik vienkārši izdosies piesaistīt līdzekļus uzņēmumam ar tik «nespožu» finansiālo situāciju. Ceturtkārt, izbrīna veids, kādā naudu domā rast Jelgavas Siltumtīkli, ja atceramies iepriekšminēto kreditoru un debitoru struktūru. Var, protams, atkal paaugstināt tarifus par siltumenerģiju, taču tas būs mēģinājums kārtējo reizi atrisināt savas finansiālās problēmas uz patērētāju rēķina. Piektkārt, tikai ar Vides fonda līdzekļiem vien bez papildu līdzekļu piesaistes būs neiespējami finansēt arī abu krastu siltumapgādes sistēmu savienošanu. Skaidrs, ka Vides fonds neliegs līdzekļus, ja vasarās triju katlumāju dūmeņu vietā tiks kūpināts tikai viens, taču fonds piedāvā tikai 50 000 latu lielu finansējumu, kas ir daudz par maz ieceres realizācijai.
Secinājums – otro siltumapgādes sistēmas rehabilitācijas projekta programmu vajadzētu realizēt, pamatojoties tikai uz saimnieciskajiem aprēķiniem. STU nav vienīgais uzņēmums Jelgavā, kas var nodrošināt siltumapgādi iespējami lēti un pietiekami kvalitatīvi. Varbūt nepieciešama reorganizācija arī pašos Jelgavas Siltumtīklos? Jebkura monopoluzņēmuma uzkundzēšanās agri vai vēlu rada situāciju, kad sākas tirgus apstākļu izkropļošana. To nevajadzētu pieļaut, jo lielākie cietēji, protams, būs patērētāji. Kardināli jāizvērtē reālās uzņēmuma iespējas realizēt šo programmu un turpināt saimniecisko darbību iepriekšējā veidā ar iepriekšējām ekonomiskās darbības metodēm.
Tā kā Jelgavas Dome ar savu mantu ir garantējusi Starptautiskās Rekonstrukcijas un attīstības bankas kredītu, tad, šķiet, Jelgavas pašvaldība tik drīz neiesniegs tiesā prasību par sava uzņēmuma maksātnespējas atzīšanu, jo tādā veidā Dome atzītu ne tikai STU, bet arī pašvaldības bankrotu.
