2000. gads Andra Šķēles valdībai nesolās būt viegls. Jāīsteno atlikušo lielo uzņēmumu privatizācija un pašvaldību reforma, vismaz tā jāuzsāk.
2000. gads Andra Šķēles valdībai nesolās būt viegls. Jāīsteno atlikušo lielo uzņēmumu privatizācija un pašvaldību reforma, vismaz tā jāuzsāk. Neizslēdzu iespēju, ka valdības «šūpošanas» mēģinājumi var notikt abu dēļ. Privatizācijas rezultāti partijām sola dividendes, peļņu, ziedojumus un citus materiālos labumus, bet nostiprināšanās reģionos un pašvaldību vēlēšanās gūtās balsis – politisku ietekmi un drošu pārliecību par rītdienu. «Partorgi» labi saprot, ka, integrējoties Eiropas Savienībā (ES), zināma varas decentralizācija ir neizbēgama, tāpēc jau savlaicīgi tiek realizēta nostiprināšanās rajonos, jo pie pašreizējā Latvijas tiesiskuma līmeņa vilkt robežu starp ekonomiskajām norisēm un politisko ietekmi būtu pāragri.
Tomēr reģionālā reforma ir jāveic gribi vai negribi. To pieprasa attiecīgās ES institūcijas, tas ir ierakstīts valdības deklarācijā, galu galā pat «ar neapbruņotu aci» ir redzams, ka daudzlīmeņu administratīvā nomenklatūra ir pārāk smags slogs Latvijas nodokļu maksātājiem. Reģionālo reformu par vissvarīgāko valdības uzdevumu 2000. gadā nosaucis arī īpašu uzdevumu ministrs valsts pārvaldes un pašvaldību reformas lietās Jānis Bunkšs. Viņš atzīst, ka galvenā reģionālās reformas problēma slēpjas apstāklī, ka «valdība ir gatava deleģēt reģionu vadībām daļu no savām funkcijām, bet nevēlas dot naudu to veikšanai». Zināt, cik liela ir tā strīdīgā summa, par kuru saskaras valdības un topošo reģionu vadības intereses? Vairāk nekā 800 miljonu(!) latu. Nauda, līdzīgi kā magnēts, ir apveltīta ar pievilkšanas spēku, tāpēc netrūks gribētāju šos līdzekļus administrēt.
Kā zināms, valdība konceptuāli atbalstīja deviņu reģionu veidošanu, taču pret to iebilst daudzu pašvaldību vadītāji. Īpašo uzdevumu ministra sekretariāta veiktā aptauja liecina, ka arī starp pašvaldībām nav vienprātības, cik reģionu būtu jāveido, kur atrastos to centri, kādas būtu to robežas. Valdībai dialogā ar pašvaldībām vajadzētu noskaidrot, kāda reģionālā iedalījuma struktūra būs ekonomiski izdevīgāka un motivētāka Latvijas ekonomiskajām interesēm un attīstības iespējām. Pārmetums reģionālās reformas iniciatoriem, ka deviņu reģionu modelis ir «nošpikots» no Latvijas PSR Ministru Padomes 1974. gadā apstiprinātās tautsaimniecības plānošanas shēmas, nav gluži bez pamata. Paredzams, ka reformas īstenošanas gaitā sadursies nostiprinātas Rīgas un reģionu izlīdzināšanas filosofijas. Motīvi ir gan vieniem, gan otriem. Skaidrs, ka Rīga bez tai piegulošajiem Tukuma, Ogres un Limbažu rajoniem jau tuvākajā nākotnē nespēs radīt nopietnu konkurenci Pēterburgai, Tallinai vai Helsinkiem. Taču tajā pašā laikā ir jāpiekrīt tēzei, ka patlaban rajonu ekonomiskās attīstības atšķirības palielinās, nevis tiek mazinātas.
Savukārt, runājot par vietējo pašvaldību reformu, pašlaik vērojama Tautas partijas (TP) un «Latvijas ceļa» («LC») uzskatu sadursme. Premjers ir paziņojis, ka 2001. gada martā paredzētajām pašvaldību vēlēšanām ir jānotiek jau reformētās pašvaldībās. Viņu var saprast – valdības deklarācijā ir paredzēts līdz 2001. gada 1. janvārim nodrošināt būtisku vietējo pašvaldību administratīvā mēroga palielinājumu, lai uzlabotu pārvaldes efektivitāti. Jau šogad veiksmīgi īstenojot vietējo pašvaldību reformu, TP izredzes vēlēšanu priekšvakarā būtu krietni vien augstākas un nodrošinātu iespēju tajās iegūt analogu vairākumu tam, kāds pašlaik TP ir Saeimā. Taču līdzīgi mērķi vada arī «LC», kura paziņojums par politiskās atbildības uzņemšanos, veicot administratīvi teritoriālo reformu, izskatās tikpat nelāgs kā TP nesenā aizraušanās – ieņemt «LC» vietu. Labāk tomēr palikt savā, citādi to ieņems kāds cits. Bez savas vietas mūsu laikos – nekā. Bet, nopietni runājot, vietējo pašvaldību reformas izstiepšana līdz 2004. gadam, kā to iesaka «LC», nav pats konstruktīvākais risinājums pašreizējā situācijā. Kā liecina mūsu valstī veikto reformu pieredze, izstieptās reformas nav ne par mata tiesu labākas par ātrajām, tikai tajās tiek iztērēti lielāki līdzekļi un paši reformu objekti bieži vien cieš finansiālus zaudējumus vai nonāk ekonomiskā atpalicībā, ja igauņi vai leiši pamanās veikt šīs reformas ātrāk par mums. Bet igauņi parasti pamanās, tāpēc nav jēgas atkārtot bēdīgo pieredzi.
Īsākais ceļš, kā reģionālo reformu nerealizēt, ir to politizēt. Piemēram, izveidojot parlamentārās izmeklēšanas komisiju. Labākā izeja šajā situācijā būtu uzticēt reformu realizēt profesionāļiem, pamatojoties tikai uz ekonomiski pamatotām kalkulācijām un atmetot politikāņu iegribas malā. Jau tagad tas liekas neticami, jo Kurzemes «kasieru» aktivitātes, dibinot aģentūriņas ES strukturālo līdzekļu ātrai «apgūšanai», ir paraugs tam, kādā veidā šādas reformas nedrīkst veikt. Sasteigta un ekonomiski nepamatota reģionālā reforma ne tikai apgrūtinās Latvijas ceļu uz ES, bet arī uzliks papildu darbu nākamajām valdībām un neizdevīguma slogu nākamajām paaudzēm. Latvija mums ir tikai viena, to dalot, jaunas teritorijas neradīsies. Tāpēc, kungi, saglabāsim vēsu prātu!
