Lauku zemes reformas gaitā mazāk tika domāts par pagastu centru daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem. Kad mantinieki atguva savus bijušos zemes īpašumus, centra iemītniekiem nereti vajadzēja atstāt gadu desmitiem iekoptos mazdārziņus.
Lauku zemes reformas gaitā mazāk tika domāts par pagastu centru daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem. Kad mantinieki atguva savus bijušos zemes īpašumus, centra iemītniekiem nereti vajadzēja atstāt gadu desmitiem iekoptos mazdārziņus. Daudzviet ar pagasta palīdzību, arī pašiem zemes īpašniekiem izrādot sapratni, iedzīvotājiem dārziem tika ierādīti jauni zemes gabali. Taču ne vienmēr viss ritēja gludi.
Saimnieko jau 18 gadu
Vairākas ģimenes no Zaļenieku pagasta ir neapmierinātas ar Aptieku māju saimnieka Imanta Parfenoviča attieksmi. Padomju laikos centra daudzdzīvokļu māju iedzīvotāju būvētās kūtiņas tagad atrodas uz viņa zemes, bet attiecības starp kūtiņu turētājiem un zemes īpašnieku par draudzīgām grūti nosaukt. Imants Parfenovičs, emocionāls cilvēks būdams, brīžam kūtiņām tur atļaujot palikt, brīžam cenšoties «īrniekus» dažādi ierobežot vai arī liekot atstāt viņa zemi uz visiem laikiem.
Pensionāre Skaidrīte Daktiņa, lai piepelnītu kādu latiņu pie pensijas, tur vistas, trušus un rukšus. Iestādīts arī ābeļdārzs, kuram nu jau astoņpadsmit gadu.
Bet tas viss atrodas uz Aptieku zemes, kuru no sava brālēna, šā īpašuma mantinieka, 1994. gadā atpircis un Zemesgrāmatā ierakstījis Imants Parfenovičs. Centra lielo māju iemītniekiem vajadzēja atstāt gadiem iekoptos, tagad uz īpašnieka zemes izvietotos mazdārziņus. Tie, kam bija tikai dārziņi, cits vairāk, cits mazāk kurnēdams, pārcēlās uz pagasta piešķirtajām jaunajām zemes platībām. Bet kā pārvietot kūtiņas? Tās savulaik uzbūvētas bez projektiem, un tā arī vēl līdz šim dokumentāciju īpašnieki nav noformējuši. Tātad juridiski tādu būvju nemaz nav.
Zemes īpašniekam un kūtiņu saimniekiem pašlaik vēl ir mutiska vienošanās, un viņi I.Parfenovičam gadā maksā no trīs līdz sešiem latiem. Taču cilvēkus biedē nenoteiktība un viņi vēlas skaidrību – rakstiski noformētu līgumu uz trīs līdz pieciem gadiem. Ķīviņos Daktiņas kundze vaino arī pagastu un Valsts zemes dienestu, kas pieļāvuši, ka īpašniekam piešķirta zeme, uz kuras atrodas ēkas, un nav ierādīts līdzvērtīgs zemes gabals citā vietā.
Cilvēkiem jādomā pašiem
«Zemgales Ziņas» jau vairākkārt rakstījušas par uzņēmīgo Zaļenieku pagasta Aptieku kokaudzētavas saimnieku, kas sadarbībā ar Valsts nodarbinātības dienestu piedalās projektos un dod darbu 25 pagasta bezdarbniekiem. Viņam ir vēl tālejošāki plāni – piedalīties Eiropas Savienības finansētajā SAPARD programmā. Īpašnieks domā tā: lai attīstītu stādu audzēšanas biznesu, zemei jāatrodas maksimāli tuvu ēkām un nedalāmā masīvā. Tie laiki, kad kādam kaut kas tāpat vien pienāktos, ir pagājuši, un, tā kā privātīpašums mūsu valstī ir svēts, tad saimnieks var rīkoties ar savu zemi, kā vēlas.
Daudzstāvu namu iedzīvotāju rūpes I.Parfenovičam nav svešas, taču viņš spriež, ka «aiz katra pensionāra stāv bērni un mazbērni, kas brauc ar lepnām mašīnām un var palīdzēt kūtiņu pārvietot», tāpēc par turpmāko jādomā pašiem. Uz viņa zemes pašlaik saimniekojot divas ģimenes. Jau 1995. gadā īpašnieks iedzīvotājus brīdinājis, ka tie uz tās varēs saimniekot tikai līdz gadsimta beigām. Nu tās ir klāt.
Aptiekām pieder 16 hektāru zemes, bet pagastā esot zemnieki, kuriem ir vairāki simti hektāru, tātad zemes netrūkstot. Imants Parfenovičs piekrīt vēl divus trīs gadus atļaut izmantot savu zemi, taču bez garantijas. Nomas līgumu slēgšanas idejai un sagatavošanai jānāk no pašu kūtiņu īpašniekiem. Aptieku saimnieks arī ap kūtiņu teritoriju plānojis uzbūvēt sētu ar slēdzamiem vārtiņiem, bet tas neesot tāpēc, lai ierobežotu iedzīvotājus.
Uzņēmējs saprot, ka joprojām dzīvojam pārejas periodā – ar vienu kāju vēl sociālismā, ar otru jau kapitālismā. Viņš apkārtējos ļaudis par to nevaino. Taču zemi tāpat vien atdot vai uzdāvināt arī nevar, galu galā viņam aug trīs bērni – mantinieki. Tāpēc viņš ies uz priekšu, attīstīs ražošanu un rosina to darīt arī citus:
– Kā es varēju viens pats, atstājis savu Jelgavā iekopto zemes stūrīti, atnākt uz Zaļeniekiem un tukšā vietā izveidot kokaudzētavu?
Pakļauti īpašnieka iegribām
Valsts zemes dienesta Zemgales reģionālās nodaļas priekšnieks Tālivaldis Zvaigznons situāciju skaidro no speciālista viedokļa.
– Jebkurā sabiedriskajā iekārtā – vai tas būtu padomju gados, vai Latvijas Republikas laikā – un arī citviet pasaulē īpašuma tiesību iegūšanu regulē likumi. Tie prasa saskaņot projektus un ievērot celtniecības normas, – skaidro amatpersona.
Šajā gadījumā kūtiņu saimniekiem vajadzēja savas būves legalizēt – sagatavot projektus, tos saskaņot un apstiprināt līdz laikam, kamēr zemes īpašnieks iesniedz zemes pieprasījumu (zemes īpašuma tiesības tiek atjaunotas kopš 1992. gada). Tad viņi būtu guvuši atbalstu – īpašums tiktu noformēts un kļūtu likumīgs. Ja kūtiņas būtu celtas, ievērojot prasības, konflikta gadījumā par nomas jautājumiem varētu vērsties tiesā. Taču, ja tās būvētas nelikumīgi, viss atkarīgs no zemes īpašnieka. Viņš var arī pieprasīt tās nojaukt un atstāt «tīru vietu».
Abām ieinteresētajām pusēm ir arī iespēja pēc brīvas izvēles korekti vienoties par nomas noteikumiem. Kūtiņu būvētāji var vērsties tiesā, taču Tālivaldis Zvaigznons viņu izredzes atzīst par bezcerīgām. Tiesa ņems vērā tikai likumīgi celtas ēkas.
Civillikums neaizliedz kūtiņu saimniekiem savas būves legalizēt arī tagad. Bet tikai ar zemes īpašnieka atļauju. Pagasta zemes ierīkotāja un Valsts zemes dienesta amatpersonas, ierādot īpašniekam zemi, rīkojušās pareizi – likums aizliedz iedalīt tikai teritorijas ar likumīgām būvēm.
– Neapdomības dēļ cilvēki nolikuši sevi zem īpašnieka iegribu āmura, – rezumē T.Zvaigznons. – Ne pagasts, ne Valsts zemes dienests nevar viņu ietekmēt.
pagasts nav vainīgs
Zaļenieku pagasta Padomes priekšsēdētājs Ojārs Briedis uzskata, ka pagasts nav vainīgs, jo nevar pavēlēt zemes īpašniekam. Par to nav ko diskutēt.
Jau pašā sākumā pagasts piedāvājis Aptieku saimniekam zemi citā vietā turpat netālu, bet viņš no tās kategoriski atteicies. Priekšsēdētājs stāsta, ka, ierodoties Zaļeniekos un sākot kārtot īpašuma dokumentus, Imants Parfenovičs solījis cilvēkus, kas uzcēluši kūtiņas uz viņa zemes, neaiztikt. Taču pagājis gads un pēkšņi zeme viņam bijusi vajadzīga. 1999. gada sākumā saimnieks kļuvis īpaši nepiekāpīgs un lopu turētājiem pieprasījis aiziet. Pašlaik uz viņa zemes atrodoties trīs kūtiņas. Citiem dārziņu kopējiem jau pirms vairākiem gadiem ierādīti 7 hektāri no pagasta zemes. O.Briedis uzskata, ka kūtiņu saimnieki nav bez vainas, jo tās būvējuši bez projekta.
Priekšsēdētājs spriež, ka no cilvēciskā viedokļa īpašnieks katram kūtiņas saimniekam tos 0,2 vai 0,3 hektāru gabaliņus jau sen varēja atdot. Starp citu, tie robežojas ar pagasta zemi.
– Cīņā ar zemes īpašnieku pagasts ir bezspēcīgs. Vienīgais, ko es varu, ir kūtiņu cēlājiem ierādīt zemi citā vietā. Ja kāds no viņiem man lūgs, es to izdarīšu, bet tikai ar noteikumu – jābūt projektam, – apgalvo pagasta Padomes priekšsēdētājs.
