Visgrūtākais ir īsā un koncentrētā rakstā pastāstīt par cilvēku, kurš dzīvojis daudzu cilvēku dzīves, paudis viņu prieku un izmisumu, skaļi smējies un raudājis, piedevis un nīdis… Aiz šī daudzpunkta paliek nepateiktais.
Visgrūtākais ir īsā un koncentrētā rakstā pastāstīt par cilvēku, kurš dzīvojis daudzu cilvēku dzīves, paudis viņu prieku un izmisumu, skaļi smējies un raudājis, piedevis un nīdis… Aiz šī daudzpunkta paliek nepateiktais.
Stāstu jums, cienījamie jelgavnieki, par sava teātra aktrisi Latvijas Lauksaimniecības universitātes mežzinātņu maģistri Ligitu Liepiņu.
Aprit 40 gadu, kopš Ligita (tā es viņu drīkstu uzrunāt) Ādolfa Alunāna teātrī ir sākusi savu otro – aktrises – dzīvi.
Viņai ir laimējies, jo ir dota iespēja spēlēt lomas, par kurām daudzas aktrises var tikai sapņot. Tā kā ir jubilejas reize, atļausimies pafantazēt.
Uz jubileju steidzas Anita no Gunāra Priedes «Trīspadsmitās», karietē piebrauc Kručiņina no Ostrovska «Bez vainas vainīgajiem», enerģiski piebremzē Filumena Marturano no tāda paša nosaukuma Eduardo de Filipo darba, skaļi visus norādama, savu «taisnību» sludinādama, kultūras nama foajē iedrāžas Leļa. Klusināta, eleganta no tālas, tikai viņai vien zināmas pasaules nāk Sāra Bernāra. Kur nu vēl krāšņā Ada no Elīnas Zālītes «Rudens rozēm», Elīna no brāļu Tūru «Bēgšanas no nakts», Aksiņja no Ostrovska «Meža»… Veselas trīs lomas no G.Priedes lugām – Kornēlija, Ārija, Terēze. Ekstravagantās misis Mūna un Tabun-Tarkovska, pļāpiņa Emīlija un vēl, un vēl (lai piedod man, ka visas nenosaucu). Gribas iesaukties: ak, cik jūs esat burvīgas!
8. janvārī jubilāri redzēsim Klāras Cahanasjanas lomā dramaturģijas šedevrā Frīdriha Dīrrenmata darbā «Vecās dāmas vizīte».
Manuprāt, visas uzkrātās, par izjūtām tapušās emocijas un domu pieredze koncentrējas šajā tēlā – jaunības skaistums un fantastiska mīlestība, mātes izmisums, kad tiek atņemts visdārgākais, sevis pārdošana… Šī savdabīgi spilgtā personība pārdzimst monstrā ar vienu vienīgu vēlmi – atgūt to, kas ir piederējis. Un, kad tas panākts (tā būtībā ir butaforija), notiek trešā pārvērtība – Klāra kļūst par uzceltā mauzoleja sargu.
Diemžēl, cienījamie skatītāji, otrreiz šo izrādi neredzēsiet. Uzvedumā piedalās ļoti daudz aktieru, tāpēc atkārtoti to nospēlēt ir sarežģīti. Atnāciet, tad jau visu redzēsiet paši!
Ieklausieties galvenās varones sacītajā!
«Cilvēks, mani kungi, piederas miljonāru naudasmakiem, turpretī es ar savas naudas spēku valdu pār pasauli. Pasaule mani padarīja par ielasmeitu, bet es tagad pasauli pārvērtīšu bordelī. Kas nespēj maksāt, tam jāstāv pie ratiem. Krietns ir tikai tas, kurš var maksāt, un es maksāju. Gillena* pret vienu slepkavību, ekonomisks uzplaukums pret vienu līķi…»
Par to tad arī būs izrāde.
Vēl nedaudz par mūsu godājamo jubilāri.
Ikviens aktieris ansamblī ir kā mirdzoša zvaigznīte lielajā izplatījumā. Tam ir sava vieta, ko neviens cits nespēj aizstāt. Katrs nāk ar savu mirdzumu, katram piemīt kaut kas neatkārtojams. Par Ligitu domājot, es gribētu sacīt: precizitāte ir karaļu priekšrocība. Viņa piedalījusies neskaitāmos mēģinājumos, bet nekad nav nokavējusi nevienu, pasvītroju, nevienu. Uz skatuves Ligita iznāk ar bezgalīgu cieņu un bijību, jo teātris ir viņas otrā dzīve.
* Minētās F.Dīrrenmata lugas varone.
