1999. gada pēdējā diena mūsu austrumu kaimiņzemē pasaulei sagādāja ne mazāk brīnumu kā Krievijai pašai.
1999. gada pēdējā diena mūsu austrumu kaimiņzemē pasaulei sagādāja ne mazāk brīnumu kā Krievijai pašai. Pēc deviņiem «tronī» nosēdētiem gadiem pirmais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins negaidīti atvainojās tautai par nepiepildītām cerībām un paziņoja par atkāpšanos, par sava amata izpildītāju ieceļot pašreizējo premjerministru Vladimiru Putinu. Viņu Jeļcins kā prezidenta varas vēlamo pārmantotāju nosauca jau nākamajā dienā pēc Putina stāšanās pie savu pienākumu pildīšanas. Par trim mēnešiem ātrāk pārceltās vēlēšanas uz viņu liktās likmes tikai cels. Pašlaik reti kurš gribēs apšaubīt Putina izredzes kļūt par nākamo Krievijas prezidentu, kas tautas acīs jau pārtapis gandrīz vai atbrīvotāja Iļjas Muromieša tēlā, bet viņa biežā uzturēšanās Kremlī jau agrāk tika uzlūkota kā stažēšanās. Iegūstot jaunās prezidenta vietas izpildītāja pilnvaras, viņa stažēšanās noritēs, iekļaujoties pilnīgi «dabiskā vidē». Toties Jeļcins savas vecumdienas varēs pavadīt rūpju mākoņu neapēnotas, jo saskaņā ar pieņemto likumu saglabās visas privilēģijas un arī tiesas instances eksprezidentu nevajās. Klasisks «vilki paēduši, un aitas dzīvas» princips.
Aizgājušā Jeļcina vārds Latvijā galvenokārt saistīsies ar Latvijas neatkarības atzīšanu. Apvainojumi par tautiešu tiesību apspiešanu, Krievijas un Latvijas attiecību pasliktināšanās un ekonomiskās sankcijas – tas sekoja nedaudz vēlāk. Paraugoties uz Krievijas ārpolitisko situāciju kopumā, Latvijas «jautājums» nav nekas īpašs, jo pēdējo dažu gadu laikā novērojama vispārēja Krievijas attiecību pasliktināšanās ar Rietumu kaimiņiem.
Sākot ar astoņdesmito gadu vidu, kad līdz ar «perestroiku» pamazām cēlās dzelzs priekškars, Padomju Savienība un vēlāk Krievija kā tās mantiniece sākotnēji «uzlaboja» un pēc tam «attīstīja» attiecības ar Rietumiem. Pēc trim deviņdesmito gadu kariem – ASV un Irākas, NATO un Dienvidslāvijas, Krievijas un Čečenijas – koptās saiknes pamazām sāka trūdēt. Šodien jau pat labēji noskaņotas politiskās partijas un bloki pirms Domes vēlēšanām vīstīja dūres Rietumu virzienā, nerunājot par nu jau bijušā Krievijas prezidenta Jeļcina pret ASV vērstajām draudīgajām runām vizītes laikā Ķīnā. Kaut Jeļcins izteicis «skarbus vārdus», ASV prezidents Klintons atzinis, ka Krievijas eksprezidents vismaz vienmēr bijis atklāts, ko pagaidām nevar teikt par mazzināmo Putinu. Jeļcina protežē ārpolitikā pagaidām ir iesācējs, un tie popularitātes kalngali Krievijas iedzīvotāju vidū, ko viņam nesa Čečenijas karš, Rietumu acīs kļūst par nepopularitātes gravām. Tas galvenokārt Krievijai var atspēlēties ekonomiski, jo tās ārpolitiskajās attiecībās daudz ko nosaka personīgas saiknes ar politiķiem.
Tomēr savā dzimtenē Putins izspēlē vienu pareizu gājienu pēc otra. Sākotnēji viņš pauž savas simpātijas «Vienotības» blokam, kas saņem otro lielāko vēlētāju balsu skaitu Domes vēlēšanās, iegūstot arī tā saucamās Ģimenes atbalstu, bez kuras nenotiktu Jeļcina atkāpšanās. Pašā Jaungada naktī, divtūkstošā atnākšanu sagaidot vēl lidmašīnā, Putins dodas uz Čečeniju, lai sveiktu ierakumos tupošos vīrus, kas mirdzošām acīm cilā premjera dāvātos medību dunčus. Droši vien atcerēdamies kārtējo Putina domugraudu par to, ka asins nolaišana un jaunas asins pieplūdums – tas vienmēr esot veselīgi. Arī Kremlī līdz ar Putinu ieplūst «jaunas asinis». Nākotne rādīs, cik smaga roka Putinam būs kā prezidentam, cik liela nozīme būs «pelēkajiem kardināliem» un kā jaunais Iļja Muromietis ar tiem sadzīvos. «Lācis» (jeb «Vienotība») viņam būs aiz muguras, tomēr maz iespējams, ka tas Putinu varētu turēt grožos.
