Jaroslavs Hašeks. «Šveika jaunās dēkas» Dailes teātrī, pirmizrāde – 2000. gada 8. janvārī.
(Jaroslavs Hašeks. «Šveika jaunās dēkas» Dailes teātrī, pirmizrāde – 2000. gada 8. janvārī.)
Jaroslavs Hašeks ar saukli «Visi uz fronti» ieaicina savā romānā viskolorītākos karotājus, kādus jebkad rakstnieka spalva ir radījusi, bet Dailes teātris aicina: visi uz «Šveika jaunajām dēkām»!
Latvijas Dailes teātra 2000. gada pirmā pirmizrāde uz lielās skatuves būs tieši šī. Jauno uzvedumu, tāpat kā publikas iemīļoto «Šveiku», iestudē režisors Kārlis Auškāps sadarbībā ar Dž.Dž.Džilindžeru. Būs redzami gan tie paši aktieri, kas bija jau uzvedumā nr.1 (titullomā – Artūrs Skrastiņš, citās (katrs spēlēdams vairākas lomas) – Gundars Āboliņš, Jānis Reinis, Harijs Spanovskis, Artis Robežnieks, Dainis Gaidelis, Juris Frinbergs, Juris Gornavs), kā arī jauni tēli un to atveidotāji, ko spēlēs Egons Dombrovskis, Pēteris Liepiņš, Uldis Vazdiks un leģendārais agrāko laiku Šveiks Gunārs Placēns. Spēlēs un dziedās arī Andris Freidenfelds (Fredis) kopā ar grupu «Labvēlīgais tips».
Lai arī pats autors ir atzinis «Mani neviens nepārtaisīs. Visu savu mūžu esmu runājis tikpat rupji, kā domājis», Dailes teātrī no Hašeka ēverģēliski sulīgā teksta tapis viens smalks gabals!
Stāsta režisors Kārlis Auškāps: «Ar ko atšķiras otrā daļa no pirmās? Ar visu un neko. Tas pats autors! Vienīgi mēs esam kļuvuši pāris gadu vecāki… Vai gudrāki? Pēc būtības otrā daļa tā pati pirmā daļa vien ir, jo es arvien dziļāk ieraugu, ka karš jau rodas cilvēku sirdīs, dvēselēs, apziņā. Plūdi, zemestrīces, slimības, siseņu bari – tie jau nenāk tāpat vien: tās ir pašu cilvēku zemiskās, sīkās domeles, kas izpaužas dabas stihijās. Ir viens skaists dialogs, kurā Šveiks saka Balūnam: «Tu esi dzirnavnieks, nu tad tev būtu jāzina, ka Dieva dzirnas maļ labi un lēni, arī tavas vainas dēļ būs izcēlies Pasaules karš». Bet tā ir tik nopietna lieta, ka to nemaz nopietni nevar apspriest. Tāpēc šajā traģikomiskajā toņkārtā var runāt tikai ar Šveika muti. Otrkārt – šai mūsu pasaulei tomēr ir apbrīnojama līdzība ar to, ko radījis Hašeks. Nekas jau nav mainījies – tās pašas aplamības, tā pati muļķības atražošana neatkarīgi no sabiedriskās iekārtas. Muļķība un pieradums laikam ir spēcīgāki par daudz ko citu. Ne visspēcīgi, tomēr stiprāki par civilizācijas čaulu. Un – vai tā ir Habsburgu monarhija, vai Čehoslovākijas republika, vai Latvijas republika – viss ir tāpat. Karš ir arī jukas šodienas Latvijas cilvēku domāšanā, jūtās un garīgajā pasaulē. Katrā ziņā – Šveiks nemāca netīšām. Dailes teātrī viņš ierodas apmēram riezi 30 gados. Trīsdesmitajos – pirmais Smiļģa iestudējums, sešdesmitajos – leģendārais Placēna tēlojums. Arī šobrīd šī kareivja parādīšanās tika gaidīta un silti uzņemta. Otrā sērija bija jātaisa ne tikai tāpēc, ka bija daudz «jēlmateriāla», kas pietiktu vēl divām izrādēm, bet galvenokārt tāpēc, ka es no tā Šveika netieku vaļā. Esmu pamanījis, ka sāku domāt, just, runāt kā viņš. Manuprāt, Dievs caur viņu mums ir piespēlējis tādu kā glābšanas riņķi, lai mēs smeltos vitalitāti, sirdsgudrību, spēku un tajā pašā laikā aptvertu: mīlīši, tā muļķība pati no sevis neiznīks! Ir divas vai trīs vietas romānā, kur Šveiks pēkšņi pieklust. Šķiet, met viņu, kā gribi– allaž nokritīs uz visām četrām, vienmēr atradīs gan ko pateikt, gan kā no nepatīkamas situācijas tikt ārā, novedot to līdz tās dabiskajam galam un uzspridzinot. Bet otrajā daļā ir situācijas, kur… viņš tomēr saskaras arī ar to neredzamo pasauli… Kāds viņu sargā… Ir kaut kas varenāks… Jaunībā lasot, es to nebiju pamanījis.
Par palīgiem. Scenogrāfs ir tas pats – Aigars Ozoliņš. Bet, kā Alunāna laikā teica, «viss ir pilnīgi par jauni mālēts». Lielākā daļa kostīmu – arī jauni. Tos sarūpējusi Ilze Vītoliņa, taču ir palikuši arī Baibas Puzinas veidotie, jo viņa strādāja pie pirmās daļas. Kustību režisors – Vladislavs Burakovs, Valta Pūces mūzika, Pētera Brūvera dziesmu teksti. Starp aktieriem būs ne tikai dziedātājs Fredis, ber arī žurnālists Kārlis Streips. Viņš spēlēs Cvībelfišu, kas ir 11. kaujas rotas rakstvedis. Viņu ieceļ par bataljona vēsturnieku, tāpēc ka ar to rotas tēls ir nožēlojams un viņš to spodrinās. Tāpēc Streips «sacerēs» to, kas varētu būt bijis, proti, slavas stāstu nākamībai, jo kā teikts: «viņam ir jāpaspēj visu pierakstīt un izveidot tēlu, pirms no tās rotas nekas cits nav palicis pāri kā tikai šis slavenais tēls!»
