Jānis Valerts studē Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē un ir galvenais sporta dzīves organizators studiju biedru vidū. Pats viņš sporto jau kopš bērnības.
Jānis Valerts studē Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē un ir galvenais sporta dzīves organizators studiju biedru vidū. Pats viņš sporto jau kopš bērnības.
– Esmu no Ozolniekiem, un tur ir tik labvēlīga vide sportam, ka nevar ar to nenodarboties. Varbūt tāpēc iznācis izmēģināt savus spēkus dažādos veidos, sākot ar brīvo cīņu un beidzot ar galda tenisu. Es vienmēr esmu bijis aktīvists. Jau pirmajās fotogrāfijās bērnudārzā esmu redzams ar bumbu. Nopietnāk ar sportu sāku nodarboties, kad mācījos Rīgas Valsts tehnikumā – trenējos vieglatlētikā un specializējos 800 metru skrējienā. Kļuvu pat par Rīgas jaunatnes čempionu, kas arī ir mans lielākais sasniegums sportā.
Universitātē sportiskais līmenis nav no tiem spožākajiem. Tie, kas kaut ko ir sasnieguši, agri vai vēlu pārceļas uz Rīgu, jo Jelgavā nav augsta līmeņa treniņbāzes, nav iespējas būtiski uzlabot savu fizisko formu. LLU sporta dzīve pastāv lielākoties, pateicoties pasniedzēju entuziasmam.
Mūsu augstskolas studenti pārsvarā nāk no lauku rajoniem, tāpēc, ja ne ļoti sportiski, tad izturīgi un rūdīti viņi ir gan. Interesi par fiziskajām aktivitātēm jauniešos izraisa arī fakultāšu dienas. Meža dienās ir ļoti daudz atrakciju, kas katru gadu mazliet mainās un piesaista ne tikai sportot gribētājus, bet arī līdzjutējus. Arī LLU universiādē Meža fakultātei ir gājis ļoti labi – nu jau otro gadu ieguvām
1. vietu. Arī dekāns Leonards Līpiņš agrāk bijis labs sportists, tāpēc vienmēr varam būt droši par viņa atbalstu un sapratni. Viņam esmu apsolījis: kamēr mācos universitātē, Meža fakultātei kopvērtējumā būs 1. vieta.
Pats sacensībās starp fakultātēm piedalos piecos vai sešos sporta veidos: noteikti volejbolā, basketbolā un badmintonā, citos kā kuro reizi, pārējos labi pārzinu.
Par īpaši jauku pārdzīvojumu mums izvērtusies piedalīšanās orientēšanās sporta Eiropas čempionātā meža darbiniekiem. Pirms dieviem gadiem bijām Ungārijā, bet pagājušajā gadā – Slovākijā. Tur varēja sastapt ne vienu vien mūsu fakultātes absolventu. Tas, ka satikāmies ne savā zemē, tikai stiprināja vienotības izjūtu. Arī universitātes sporta pasākumi rada šo izjūtu gan kursabiedros, gan fakultātē. Arī tie, kas nepiedalās spēlēs, nāk skatīties un just līdzi.
Sports disciplinē, palīdz sakārtot dienas režīmu. Es vienmēr esmu brīnījies, kāpēc tiem, kas klaiņo apkārt un neko nedara, pietrūkst laika, bet es ar visu ierobežoto dienas režīmu vienmēr paspēju visu izdarīt.
