Scenārijs, pēc kura ir attīstījies tā sauktais pedofilijas skandāls, sāk atgādināt bērnudārzos populāro spēli «Klusais telefons».
Scenārijs, pēc kura ir attīstījies tā sauktais pedofilijas skandāls, sāk atgādināt bērnudārzos populāro spēli «Klusais telefons». Tās būtība īsumā ir šāda: bērni sasēžas aplī vai rindā, un malējais iečukst blakussēdētājam ausī kādu vārdu, kas savukārt to čukst nākamajam, līdz rinda noslēdzas. Spēles mērķis ir pēc iespējas vairākiem dalībniekiem sadzirdēt tieši to vārdu, ko pateicis pirmais. Ideālā gadījumā to pašu ir dzirdējis arī pēdējais spēles dalībnieks, taču tas notiek reti. Reizēm gadās, ka starp sākotnējo un beidzamā spēles dalībnieka dzirdēto vārdu nav pat fonētiskas līdzības, un vārda skaniskais ietvars un semantika ļoti atšķiras. Mūsu variantā «Klusā telefona» dalībnieki – Latvijas Neatkarīgās televīzijas (LNT) raidījuma «Nedēļa» žurnālisti, Saeimas pedofilijas izmeklēšanas komisija, Ģenerālprokuratūra, Augstākā tiesa (AT) un citi, kas laiku pa laikam tajā iesaistījās –, izrādījās neprofesionāli spēlētāji, jo pirmais izmocītais čuksts noteikti nav tādā pašā veidā nonācis vairāku nākamo dalībnieku ausīs. Tas rada zināmu apjukumu arī pašu spēlētāju vidū, un padara par neiespējamu kaut ko uzzināt arī tās valsts pilsoņiem, par kuru nodokļos samaksāto naudu šis balagāns tiek izrādīts. Kopš «liktenīgā» LNT raidījuma «Nedēļa» ir izteiks tik daudz nopietnu apvainojumu, bijis tik daudz runu par spiedieniem, ietekmēšanu, uzpirkšanas mēģinājumiem un manipulācijām ar informāciju, ka skandāla iniciatoru sākotnējie plāni teju, teju draud izgāzties. Mainīgo puspatiesību rezultātā pedofilijas opera zaudē ticamību ar katru mirkli, jo nekā konkrēta nav. Par tiem diviem uzvārdiem, liekas, sen vajadzētu aizmirst, jo, kā laipni paskaidroja pats «Nedēļas» producents Edvīns Inkēns, nekur nav teikts, ka tie divi esot no šīs valdības. Varbūt arī ne no šīs valsts?
Diemžēl Latvijā ļoti izkropļoti tiek uztverta juridiskā aksioma, ka par vainīgu kādā noziegumā var atzīt tikai tiesa. Likuma priekšā visi ir vienlīdzīgi. Šajā gadījumā būtu precīzāk teikt: likuma priekšā visi ir vientiesīgi, jo nevienam nerūp neslavas celšana valdībai, prokuratūrai un valstij kopumā. Jebkura veida klusēšana un nepretošanās met ēnu uz apvainojuma objektu, radot aizdomas par apvainojuma patiesīgumu. Tāpēc neizpratni rada ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa atlūgums, kura iesniegšanai tiešām grūti būtu atrast nepiemērotāku brīdi. Protams, jebkurš cilvēks var mainīt darbus pēc sirds patikas, taču šajā gadījumā J.Skrastiņš met ēnu uz sevi un Ģenerālprokuratūras darbu. Ar savu atkāpšanos viņš tikai pavairo neatbildēto jautājumu skaitu. Premjers Andris Šķēle prognozēja, ka pēc atlūguma iesniegšanas ģenerālprokurors sāks runāt, taču ir jāatzīst, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis. Tie, kas izdarījuši spiedienu uz J.Skrastiņu (ja tādi ir), tā arī netaps zināmi sabiedrībai. Kamēr tas netiks izdarīts, to var droši uzskatīt par pasakām. Tikpat lielām kā Saeimas pedofilijas izmeklēšanas komisijas starpziņojumu. Prokuratūrai var pārmest novēloto apsūdzības uzrādīšanu Ingum Tūnam, kas tika apcietināts, lielā mērā pateicoties «Nedēļas» slavenajam sižetam. Nav izslēgts, ka arī Aināra Eisaka apcietināšanu komisija mazliet pasteidzināja. Procesuāli var pārmest arī vilcināšanos ar informācijas sniegšanu Valsts prezidentei, tādējādi radot diskusiju juristu un nejuristu vidū par Prokuratūras likuma 23. panta ceturto daļu, kas paredz šādus informācijas sniegšanas gadījumus. Pārmetumu par daļēju liecību fiksēšanu «prasās» precizēt, kur, kad, cik bieži tas noticis, citādi tam ir nulles vērtība. Atzinums, ka Valsts ieņēmumu dienests nav kontrolējis firmas «Logos centrs», SIA «Mini Mis» un aģentūras «Misis Latvija» nodokļu iemaksas, vienkārši nav nosūtīts īstajam adresātam. A/s «Latvijas Pasts» ģenerāldirektora Aivara Droiska pieminēšana komisijas starpziņojumā tādā veidā kā «ir saistīts ar izmeklējamo pedofilijas lietu» ir pilnīgi tukša frāze.
Tā kā pārējā starpziņojuma daļa ir bezsaturiska «haltūra», tad visai redzami atklājas šā pasākuma īstie mērķi – partiju attiecības un zināmas izmaiņas koalīcijas konjunktūrā. Šķiet, koalīcijas pastāvēšanas labad Tautas partijai būs jāzaudē vēl ne viens vien «tai simpātisks» darbinieks. Taču jo vairāk būs klusēšanas un neskaidrību, jo mazāku uzticību skandālā iesaistītās personas gūs sabiedrībā. Kurš pirmais uzdrošināsies atklāti publiskot patiesu informāciju, noteikti iegūs lielu politisko kapitālu. Vismaz pagaidām tas nav Jānis Skrastiņš. Liekas, Latvijas PSR iekšlietu sistēmā nostrādātie gadi ar neuzticēšanos ir apzīmogojuši arī viņu. Vienkārši, klusējot tāpat kā attiecīgā Saeimas komisija, ģenerālprokurors nostājas līdzīgās pozīcijās ar to. Pozīcijās, kuras neatrisina samilzušo prokuratūras tiesiskā statusa jautājumu un kurās tiesībsargājošās instances zaudē sabiedrības uzticību.
