Par jaunu cilvēku un jaunu domāšanu XXI gadsimtā.
Par jaunu cilvēku un jaunu domāšanu XXI gadsimtā
90. gadu beigu un pirmā nākamās tūkstošgades paaudze, kuras pārstāvji piedalās šīsdienas diskusijā, sevi apliecinās XXI gadsimtā. Šodien sabiedrībā notiekošie procesi ir maz atkarīgi no viņu gribas un vēlmēm, taču jau rīt tieši viņi diktēs spēles noteikumus un veidos sabiedrības
vaibstus. Katrai noteiktai paaudzei varam atrast rakstura iezīmes, kas to noteiktā laikā un telpā atšķir no citām. Rietumu kultūras kontekstā mēs varam runāt par 50. gadu paaudzi, kurai prioritāra bija karā zaudētās materiālās labklājības veidošana. 60. gadu paaudze novērsās no tēvu sludinātajām vērtībām, iestājās pret patērētāju sabiedrību, pieteica pretenzijas uz jaunas sabiedrības veidošanu. 70. gados lielai jaunatnes daļai tuvs bija panku
destrukcionisms un vēršanās pret sabiedrību kopumā. 80. gados sevišķi aktuāla kļuva zaļo domāšana, bet 90. gadiem savu zīmogu uzlika internets un datorizācija. Protams, tās ir zināmas klišejas, kuras mēs piemērojam kādam noteiktam laika posmam, lai orientētos nebeidzamajā vēstures materiālā. Taču zem klišejām un stereotipiem meklējamas paradigmas.
Nevalstiskās organizācijas – iespēja, bet ne brīnumlīdzeklis
Mārtiņš Pīlādzis: – Kas pašlaik raksturo jūsu paaudzi?
Artūrs Mežals: – Protams, varam runāt par paaudzi arī kopumā. Ir zināmas līdzības ar to, kā dzīvo jaunieši Eiropā un citur pasaulē, taču ir arī atšķirības. Vispirms jau – prasības pret mūsu paaudzi pie mums ir daudz stingrākas. Lai arī kā jaunieši neizskatītos uz sabiedrības fona, no mums nākotnē gaida, ka mēs šo sabiedrību pārveidosim. Domājot par garīgām vērtībām, jārunā arī par haosu un lieliem meklējumiem jauniešu vidū. Kur rast garīgo harmoniju? Tai pašā laikā jācīnās par iztikšanu, kas varbūt nebija tik aktuāli iepriekšējām paaudzēm. Ja tu kaut ko gribi dzīvē sasniegt, tev ir jātiek līdzi visam, kas notiek sabiedrībā. Protams, izvēles iespēja pastāv…
Jānis Kovaļevskis: – Arī Latvijas politikā ienāk salīdzinoši jauni cilvēki – Māris Vītols, Mareks Segliņš. Rietumu demokrātijā uz politiķi nopietni sāk raudzīties 40 gadu vecumā un tikai ap 60 gadiem viņš skaitās nobriedis.
Mārtiņš Kaprāns: – Jā, pat politikas teorijā tiek uzskatīts, ka tas ir ideālais vecums, jo tad politiķis ir pārdzīvojis hormonu vētras… Es gan nedomāju, ka aug prasības pret jaunatni. Katrai paaudzei šķiet, ka pret viņu tās ir augstākas nekā pret iepriekšējo. Haoss valda, bet tas ne tik daudz ir neizprotams, cik drīzāk raksturīgs daudzpusīgai cilvēku izpausmei. Sliktākais ir tas, ka ļoti daudzi par savu vērtību pieņēmuši destruktīvo izpausmi, uzskatot, ka tā apliecina savas vērtības.
Artūrs Mežals: – Mūsu paaudzei ir raksturīgi cilvēki, kas grābj visu, cerot, ka tas nākotnē viņiem noderēs. Tas it kā ir pozitīvi, bet tie ir vieni un tie paši jaunieši, kas darbojas visās organizācijās un visās jomās. Tai pašā laikā ir tādi, kurus neinteresē nekas.
Jānis Kovaļevskis: – Varbūt vaina meklējama nevalstiskajās organizācijās, kas nespēj piesaistīt visu jauniešu spektru, piedāvājot ārēji arī mazāk aktuālas lietas.
Mārtiņš Kaprāns: – Salīdzinot ar citām jauniešu paaudzēm, arī ar Eiropas zemēm, mūsu vidē ir daudz lielāka gradācija – intelektuāli un pēc daudziem citiem kritērijiem vērtējot. Uz nevalstiskajām organizācijām jaunieši nenāks, ja nebūs mantas un balvas principa.
Jānis Kovaļevskis: – Tas ir arī jautājums, kas tad ir garīgās vērtības. Vienam liekas, ka tas varētu būt kaut kas augstāks par ikdienišķo pliekano dzīvi, – vismaz būšu nevalstiskajā organizācijā, tikšos ar cilvēkiem, es socializēšos, apgūšu viņus.
Mārtiņš Galvanovskis: – Nevalstiskās organizācijas nav nekas slikts, taču indivīda attīstībā tās neko būtisku, manuprāt, neienes.
Mārtiņš Kaprāns: – Organizācijas uzdevums ir pirmām kārtām socializēt cilvēku. Tajā viņš var apgūt arī vērtības.
Jānis Kovaļevskis: – Lai mēs sabiedrību veidotu pozitīvāku, liktu jauniešiem domāt, viņi ir jāiesaista tajās, jo pretējā gadījumā viņi paliek pasīvi un no sabiedrības procesiem atstumti indivīdi.
Mārtiņš Kaprāns: – Skumji, bet jāatzīst, ka masas daudz ko nosaka.
Mārtiņš Galvanovskis: – Mūsu paaudze vēl ir hibrīds starp demokrātisko pasauli un to, kas palikusi aiz muguras. Sabiedrība ir arī ļoti sašķelta. Katrs domā citādi, kopsaucēju grūti atrast. Nezinu, vai nevalstiskās organizācijas ir šīs problēmas risinājums.
Jānis Kovaļevskis: – Nevalstiskās organizācijas ir pilsoniskās sabiedrības sastāvdaļa.
Anda Austruma: – Svarīga ir motivācija: ko kurš grib sasniegt, iesaistoties kādas organizācijas darbībā. Lielā daļā «politiski aktīvo» motivācija ir nevis garīgums, bet materiālās vērtības.
Mārtiņš Kaprāns: – Jābūt stiprai personībai, lai apzinātos savu izvēli.
Mēs un mūsu vērtības
Mārtiņš Pīlādzis: – Par personības izveidi acīmredzot var runāt tad, kad ir nostabilizējusies vērtību orientācija, kad ir zināma to hierarhija. Protams, personības veidošanās nekad neapstājas, tā turpinās visu mūžu. Kuras jums ir prioritārās vērtības?
Mārtiņš Galvanovskis: – Viena no šodienas vērtībām neapšaubāmi ir vides sakārtotība. Man šī problēma ir ļoti būtiska. Pāri visam –garīgie meklējumi. Tam pakārtots ir viss pārējais. Personība var izveidoties, ja tā ir sakārtota. Pašreiz nevaru iedomāties, kā šajā jomā kaut ko varētu sakārtot. Pēc tam seko konkrētas ekonomiskās intereses.
Jānis Kovaļevskis: – Man primārais ir izglītība. Pēc tam tā būs pakārtota darbam, un darbs noteiks visu. Arī minimāla materiālā bāze ir vajadzīga. Vēlāk prasības aug līdz ar izglītības līmeni.
Mārtiņš Kaprāns: – Primārās ir cilvēciskās attiecības, tām ir pakārtots viss pārējais. Tās kā vērtība nosaka ļoti daudz. Ne jau tādā ziņā, ka, tām pastāvot, es varēšu savā mūžā paveikt visu, ko vēlos. Taču man būs mierīgāka dzīve – es zināšu, ka varu paļauties uz citiem, ka pret viņiem neesmu bijis ļauns, naidīgs un arī viņi pret mani nav bijuši tādi. Varbūt tas ir pragmatiski, bet man ir izdevīgas cilvēciskās attiecības. Otrkārt, izglītošanās. Par radošiem cilvēkiem saka, ka viņi deg. Man ļoti gribas mācēt apgūt zināšanas un tajā pašā laikā nedegt.
Anda Austruma: – Neviens nerunā par ģimeni kā vērtību. Manuprāt, tā ir pats galvenais. Tā kā man ļoti veiksmīga bijusi pirmā ģimene (vecāki, brālis un māsa), uzskatu, ka tā ir primārais, kas nostabilizē visas vērtības un dod (vismaz sākotnējo) sapratni par dzīvi. Ar ģimeni saprotu tās tradicionālo formu, nevis modernos modeļus. Es no tiem norobežojos. Ja gribu ģimeni likt pirmajā vietā, tad no tā izriet, ka man ir nepieciešama arī izglītība, lai mana ģimene būtu pilnvērtīga un es pilnvērtīgi varētu tajā iekļauties, no sevis kaut ko dot. Otrkārt, man ir nepieciešamas cilvēciskās attiecības, lai es varētu saprasties ar savu ģimeni, kontaktēties ar citiem, sabiedrību kopumā. Un trešajā vietā ir materiālas vērtības.
Artūrs Mežals: – Tas modelis, kas man ir nepieciešams un pēc kā es varu dzīvot, veidot attiecības ar citiem, ir kristīgās ētikas modelis. Tas arī ietver sevī visu, ko cilvēki saprot ar labo, ar savstarpējām attiecībām, ar normālu dzīvesveidu, ar visu, kas raksturīgs inteliģentai sabiedrībai. Ja es gribu būt inteliģents, radoši attīstīties, man ir jāsaprot, ka bez godīguma, taisnīguma, labestības, piedošanas tālu nevar tikt. Ja tu gribi būt sakārtota personība, tev jāzina, ko gribi dzīvē sasniegt.
Kāda būs XXI gadsimta ģimene?
Mārtiņš Pīlādzis: – Ģimene kā vērtība XX gadsimtā kļuvusi krietni labila. Tai nav tradicionālās vērtības, mainās arī izpratne par ģimeni. Kāda vieta ģimenei būs nākamajā gadsimtā?
Artūrs Mežals: – Tāda, kādu mēs tai ierādīsim.
Mārtiņš Galvanovskis: – Ģimenes tradicionālā izpratne ir sava veida vēstures auglis. Šo vērtību zināmā mērā uzspieda un ieaudzināja kristietība, baznīca. Iekšējā cilvēka būtība ir pavisam citāda. Tas, kas notiek tagad, ved atpakaļ uz cilvēka būtību.
Mārtiņš Kaprāns: – Jāuzsver ne tikai ģimenes nozīme, no atsevišķa indivīda redzes viedokļa tā pat nav obligāta. Ģimene vispirms ir kolektīva vērtība – dzimtas turpināšanai, lai tauta neiznīktu.
Nākotnē varētu palielināties viendzimuma ģimeņu skaits. Eiropā ģimenes sāk līdzināties ģimenēm antīkajā Grieķijā un Romā. No dzimtas turpināšanas viedokļa tas ir ļoti negatīvi. No otras puses, pasaulē ir demogrāfiskais sprādziens un laikam ir labi, ka būs arī pāri, kas nevairos šos sešus miljardus.
Anda Austruma: – Statistika rāda, ka iedzīvotāju skaits neaug jau uz attīstīto valstu rēķina.
Jānis Kovaļevskis: – Bet Rietumeiropa ir pārapdzīvota. Varbūt tieši šā faktora dēļ ģimenes tradicionālā vērtība ir aizgājusi jau līdz ar pagājušo gadsimtu. Viendzimuma cilvēku savienība tomēr mums ir jāpieņem kā ģimene, jo daudzi ir izvēlējušies šo ceļu. Mums vajadzētu šo jēdzienu uztvert plurālistiskāk. Vienmēr paliks tradicionālā ģimene. Vienai sabiedrības daļai tā būs mūžīgā vērtība, bet tā nav dogma.
Artūrs Mežals: – Daudzi cilvēki dod priekšroku dzīvei bez laulības. Bērni dzimst, bet vecāki nelaulājas, neveido tradicionālu ģimeni, saglabā brīvību.
Anda Austruma: – Jūs vērtējat to vispārīgā līmenī. Vai tu gribētu dzīvot kā brīvs vīrietis un «gādāt», lai ir vientuļas māmiņas.
Mārtiņš Kaprāns: – Es gribētu dzīvot kā mūks vientuļnieks, bet sabiedrība to neļauj. Zinu, ka man ir liels, liels uzdevums – kad es piedzimu, tas bija zvaigznēs rakstīts – man sevi ir jāatražo.
Jānis Kovaļevskis: – Pašlaik mani šī problēma nodarbina vismazāk. Es atbalstu tradicionālas ģimenes veidošanos, bet uzskatu, ka tā jāveido kādā ceturtajā gadu desmitā, kad cilvēks un viņa uzskati ir nobrieduši, kad iegūta stabila izglītība, ir neatkarīgs materiālais stāvoklis.
Artūrs Mežals: – Ģimene ir arī kā pāreja no vienas paaudzes uz otru, kā pārmantojamība. Man tā šķiet kaut kas tāds, kam ir nopietni jāgatavojas. Domāju, ka arī puiša un meitenes attiecības pirms laulībām nedrīkst būt tādas pašas kā pēc tam. Jo kāda jēga tad ir pašām laulībām. Es zinu, ka tas ir ļoti grūti, bet uz to vajadzētu tiekties.
Mārtiņš Galvanovskis: – Cilvēki uztraucas, ka viņus izskaudīs mākslīgais intelekts (roboti utt.). Bet varbūt tā ir dabīgā evolūcijas gaita: kad cilvēks visas savas iespējas ir izsmēlis, viņš rada kaut ko labāku un attīstītāku par sevi. Tā varbūt nav cilvēka miršana, bet pārdzimšana.
Mārtiņš Pīlādzis: – Tad man jājautā – vai cilvēks ir tikai viņa smadzenes, vai arī kaut kas vairāk?
Mārtiņš Galvanovskis: – Ja mēs uzskatām, ka garīgās vērtības ir kaut kas augstāks par materiālajām, tad varam arī teikt, ka cilvēka fiziskā saite ar šo pasauli aizkavē pilnvērtīgi augt garīgi. Ja cilvēce tālāk attīstīsies, var pieņemt, ka smadzenes tiks ieliktas robotos, bet traucējošā miesa atmesta kā nevajadzīga.
Mārtiņš Pīlādzis: – Varbūt tomēr mēs cilvēka kontekstā varam runāt vēl par kādu, trešo, dimensiju. Kas tad ir dvēsele?
Jānis Kovaļevskis: – Atomu kustība organismā.
Mārtiņš Pīlādzis: – Ļoti «grieķiska» pieeja…
Mārtiņš Galvanovskis: – Ja kāds pateiktu kādu simtprocentīgu izskaidrojumu, kas ir dvēsele, tad es varētu tālāk par to padomāt. Es nezinu, vai kaut kas tāds pastāv.
Mārtiņš Kaprāns: – Humānisms attīstīsies tīri tehnokrātiskos ietvaros. Arī ģimene nākamajā gadsimtā – vērtība kā tāds intīms patvērums – nepastāvēs. Globalizāciju mēs varam attiecināt arī uz sabiedrības sīkāko šūniņu – ģimeni.
Mārtiņš Galvanovskis: – Tā tiks optimizēta…
Mārtiņš Kaprāns: – Vēl jo vairāk tāpēc, ka objektīvu apstākļu dēļ šodien vairums ģimeņu pēc savas būtības tādas ir tikai pie brokastu galda un īsu brīdi vakarā. Ģimenes vērtība devalvēsies arī turpmāk.
Anda Austruma: – Sakot, ka tā būs devalvējusies, tu to arī zināmā mērā pieņem un atbalsti. Tu esi tendēts uz to.
Mārtiņš Kaprāns: – Mēs runājam par to, ka atsevišķām paaudzēm šī vērtība būs mazinājusies. Tad, kad būs izveidojies stabils vidusslānis, būs arī pamats, uz kā šo vērtību atjaunot sākotnējā stāvoklī.
Jānis Kovaļevskis: – Devalvāciju apliecina fakti: laulību skaita samazināšanās, depopulācija.Tas nav normāli, taču – neizbēgami. Tas nav atkarīgs no mūsu gribas.
Anda Austruma: – Tieši otrādi: tas atkarīgs tikai no mums pašiem. Es gribu, lai man būtu normāla ģimene, un zinu, ka man tāda arī būs.
Morāle – likums vai izjūta?
Mārtiņš Pīlādzis: – Kas, jūsuprāt, ir morāle?
Artūrs Mežals: – Tā ir ļoti laba attieksme pret visām lietām, pozitīvi veidotas attiecības ar visiem cilvēkiem.
Anda Austruma: – Mēs nevaram kaut ko uzcelt vai veidot, ja tam pamatā nav likta pozitīva attieksme, labais. Tas, protams, ir ideālais modelis, mērķis. Ne viss tā notiek, taču tāpēc jau nevajadzētu pacelt galvu un vaimanāt.
Artūrs Mežals: – Ir labi, ja cilvēks to sevī var pieņemt.
Jānis Kovaļevskis: – Bet vai ir jēga kaut ko pieņemt, ja cilvēks nav spējīgs to pildīt?
Mārtiņš Kaprāns: – Es uz morāli skatos plurālistiski: katram ir sava morāle, un tas ir komplekss jeb režģis, kas satur vērtības, kuras cilvēkam sniedz apmierinājumu.
Mārtiņš Galvanovskis: – Morāles kā tādas vispār nav, jo katram cilvēkam ir savas vērtības, kuras viņš cenšas uzspiest pārējiem.
Mārtiņš Pīlādzis: – Cilvēks ir indivīds, taču sabiedrība nesastāv no robinsoniem, tādēļ indivīdiem ir jāspēj rast arī kaut kas kopējs.
Mārtiņš Galvanovskis: – To cilvēki dara tikai tāpēc, lai pasargātu sevi, savu ģimeni vai arī iegūtu kādas vērtības – kaut vai garīgu apmierinājumu. Morāle ir process, līdzeklis, ko mēs izmantojam, lai varētu tajā pašā frekvencē sarunāties ar citu cilvēku. Tā vispirms ir attiecību ētika.
Dievs ir tepat – mūsos
Mārtiņš Pīlādzis: – Kur nākamajā gadsimtā mitīs Dievs?
Jānis Kovaļevskis: – Vispirms jau katra cilvēka sirdī.
Mārtiņš Kaprāns: – Kurā kambarī?
Anda Austruma: – Un kāpēc tu saķer galvu, sakot «sirdī»?
Jānis Kovaļevskis: – Sakot «sirdī», es domāju – sevī, jo abstraktā Dieva ideja vislabāk varētu realizēties. Es negribu pieņemt šīs dažādās dogmas, jo dievu ir tik daudz un katrai ticībai ir savi likumi. Tāpēc domāju, ka katram, pamatojoties uz savu personīgo morāli, būs arī savs Dievs. Varbūt to varēs saukt par sirdsapziņu.
Anda Austruma: – Vai tas nozīmē, ka tu esi atkarīgs tikai no sevis?
Jānis Kovaļevskis: – Nē, protams. Esmu atkarīgs no sabiedrības un «pārējiem» Dieviem.
Artūrs Mežals: – Dievs ienāks un dzīvos katrā no mums arvien vairāk. Dievs – tā ir tava sirdsapziņa. Taču to nevar pats izveidot, tā kaut kur ir jāņem, kaut vai Bībelē.
Jānis Kovaļevskis: – Tas ir tikai viens piemērs.
Artūrs Mežals: – Jā. Kaut kas tāds, kas parāda tev pareizo ceļu. Domāju, ka būs pozitīvā virzība: cilvēki Dievu nemeklēs kaut kur ārpus sevis, bet sevī un ar viņu sarunāsies kā ar sevi.
Mārtiņš Galvanovskis: – Es ļoti strikti nošķiru Dievu un baznīcu. Visas reliģijas, sākot ar kristietību un beidzot ar islamu, ir vērstas uz to, lai tieši vai netieši pakļautu cilvēku. Tomēr Dievs kā tāds, domāju, pastāvēs arī nākamajā gadsimtā. Piekrītu tam, ka Dievs vairāk ir kaut kas personīgs, intīms, bet baznīca vairāk ir kā izstrādāts sabiedrības kopā saturēšanas modelis.
Mārtiņš Kaprāns: – XXI gadsimtā Dieva loma noteikti palielināsies. Cilvēkiem būs vajadzīgs simbols vai reāli eksistējoša būtne, uz ko paļauties un no kā būt atkarīgam.
Mārtiņš Galvanovskis: – Tā ir cilvēka vājuma izpausme.
Mārtiņš Kaprāns: – Bet vai tad viņš jau pēc savas dabas nav vājš? Šāds patvērums, lai varētu paglābties no tā, kas notiek ārpus viņa, cilvēkam objektīvi ir nepieciešams. Dažs to atradīs grāmatā, cits – Dievā, un pat nav svarīgi, kādā Dievā.
Mārtiņš Galvanovskis: – Ja jau cilvēks apzinās, ka viņš ir vājš, un apzinās, ka meklē patvērumu sevis izdomātā pasaulē, tad loģiski būtu secināt, ka viņam ir jāmeklē izeja no tā.
Mārtiņš Kaprāns: – Viens ir loģiski secināt, pavisam kaut kas cits – reāli meklēt izeju. Cilvēks savu vājumu transformē Dievā.
Anda Austruma: – Nākamajā gadsimtā būs divas grupas, bet neviena nespēs vismaz idejiski noliegt, ka Dievs pastāv. Vieniem eksistēs vai nu Dievs kā tāds, vai sevī, un tas pat nebūtu tik būtiski. Otrie sakot, ka Dieva nav, tomēr pieļaus iespējamību, ka viņš ir. Ceru, ka to pirmo tomēr būs vairāk. Protams, tā ir cilvēka vājuma izpausme, taču pozitīvā virzienā. Sabiedrībā ir daudz negatīvā, un Dievs nākotnē varētu būt viena no tām vērtībām, kas sabiedrībā ienesīs pozitīvo.
Anda Austruma, Latvijas Universitātes Žurnālistikas un komunikācijas zinātņu bakalaura programmas studente:
– Manuprāt, ģimene kā vērtība ir pats galvenais. Tā kā man ļoti veiksmīga bijusi pirmā ģimene (vecāki, brālis un māsa), uzskatu, ka tā ir primārais, kas nostabilizē visas vērtības un dod (vismaz sākotnējo) sapratni par dzīvi. Ar ģimeni saprotu tās tradicionālo formu, nevis modernos modeļus. Es no tiem norobežojos. Ja gribu ģimeni likt pirmajā vietā, tad no tā izriet, ka man ir nepieciešama izglītība, cilvēciskās attiecības un arī materiālas vērtības, lai mana ģimene būtu pilnvērtīga.
Jānis Kovaļevskis, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Humanitārā institūta students:
– Rietumeiropa ir pārapdzīvota. Varbūt tieši šā faktora dēļ ģimenes tradicionālā vērtība ir aizgājusi jau līdz ar pagājušo gadsimtu. Tagad tai var būt ļoti dažādi izpausmes veidi. Mums vajadzētu ģimeni uztvert plurālistiskāk. Vienmēr paliks tradicionālā ģimene. Vienai sabiedrības daļai tā būs mūžīgā vērtība, bet nevajag to uztvert kā dogmu.
Artūrs Mežals, Latvijas Lauksaimniecības universitātes
Meža fakultātes students:
– Tas modelis, kas man ir nepieciešams un pēc kā es varu dzīvot, veidot attiecības ar citiem, ir kristīgās ētikas modelis. Tas faktiski arī ietver sevī visu, ko cilvēki saprot ar labo, ar savstarpējām attiecībām, ar normālu dzīvesveidu, ar visu, kas raksturīgs inteliģentai sabiedrībai. Ja es gribu būt inteliģents, radoši attīstīties, man ir jāsaprot, ka bez godīguma, taisnīguma, labestības, piedošanas tālu nevar tikt.
Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Humanitārā institūta students:
– Primārās ir cilvēciskās attiecības, tām ir pakārtots viss pārējais. Šīs attiecības kā vērtība nosaka ļoti daudz. Ne jau tādā ziņā, ka, tām pastāvot, es varēšu savā mūžā paveikt visu, ko vēlos. Taču man būs mierīgāka dzīve – es zināšu, ka varu paļauties uz citiem, ka pret viņiem neesmu bijis ļauns, naidīgs un arī viņi pret mani nav bijuši tādi. Otrkārt, izglītošanās. Par radošiem cilvēkiem saka, ka viņi deg. Man ļoti gribas mācēt apgūt zināšanas un tajā pašā laikā nedegt.
Mārtiņš Galvanovskis, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes students:
– Es ļoti strikti nošķiru Dievu un baznīcu. Visas reliģijas, sākot ar kristietību un beidzot ar islamu, ir vērstas uz to, lai tieši vai netieši pakļautu cilvēku. Tomēr Dievs kā tāds, domāju, pastāvēs arī nākamajā gadsimtā. Dievs vairāk ir kaut kas personīgs, intīms, bet baznīca vairāk ir kā izstrādāts sabiedrības kopā saturēšanas modelis. Cilvēki, kas ar savām problēmām netiek galā, atbildību noveļ uz kaut kādu fatālisma ideju.
Mārtiņš Pīlādzis:
– Varbūt tomēr mēs cilvēka kontekstā arī nākamajā gadsimtenī varēsim runāt ne tikai par miesu un garu, bet arī par trešo dimensiju – dvēseli. Lai arī konkrētas un viennozīmīgas definīcijas tai netiks dotas (tāpat kā tas ir bijis cilvēces domas tūkstošgadu vēsturē), dvēseles problēma vienmēr būs arī cilvēka jēgas problēma.
