Paldies Dievam, Latvijas ekonomika nav tik kropla un vārga, lai ar saviem lēmumiem to ātri nolaistu uz grunti pāris bezatbildīgu činavnieku.
Paldies Dievam, Latvijas ekonomika nav tik kropla un vārga, lai ar saviem lēmumiem to ātri nolaistu uz grunti pāris bezatbildīgu činavnieku. Tomēr tamlīdzīgi akti – protams, privatizācijas sakarā – gluži kā sezonas garderobes maiņas pārlieku ietekmē varas publisko iznešanos un diemžēl arī saimniekošanu. Vājš mierinājums atlec no Privatizācijas aģentūras (PA) Nagļa bieži daudzinātās aksiomas, ka privatizācijas, kas teorētiski ir saimnieciska rakstura process, stūrēšana daudzgalvainās partiju nomenklatūras iemīto taciņu virzienā kavējot veselu nozaru attīstību un raksturīga privatizācijas beigu cēlienam.
Pieņemsim, ka pēc valsts monopolizētā īpašuma statusa un pārvaldes maiņas tā norisinās arī citās pēcpadomju valstīs. Vai nu Latvija būs ievērības cienīgs izņēmums? Bažas rada kas cits. Vai tiešām ir pamats uzskatīt, ka privatizācijas maratons, kurā, greizi klunkurējot, smagi dvesušas itin visas valdības, veiksmīgi tuvojas jēgpilnam finišam?
Īstais ļembasts sāksies, kad līdz ar ES direktīvām likumdošanu vajadzēs iebīdīt legālās prezumpcijas rāmjos un prihvatizatoriem būs «jāatmazgā» vismaz daļa no ofšorizētā vai kā citādi apšaubāmi patapinātā kapitāla. Tad rupori, vai pušu plīsdami, skandinās varas piesmakušajā ķēķī dzimušās puspatiesības par privatizācijas gaitu. Kā zina vēstīt PA Naglis, būs īstais brīdis advokātiem un citām temīdām. Kritīs prokurori, tiesu sistēmā pa «ēnu ekonomikas» kanāliem ieplūdīs partejiskās kūrijas smeceru asinis, Saeimas pamežā briedīs arvien jaunas kadru maiņas, parlamentārās izmeklēšanas komisijas un tautsaimniecības augšāmcelšanās populistiskas interpretācijas. Par to vērts padomāt līdz ar kārtējām novitātēm «Latvijas kuģniecības» («LK») sakarā, iedomājoties brīdi, kad zem izsoles āmura nonāks arī pēdējie divi pašmāju puskapitalizētās industrijas giganti – «Latvenergo» un «Lattelekom». Tas ir – ja vispār nonāks, jo pārāk maz pazīmju liecina, ka valdības deklarācijā minētā privatizācijas pabeigšana gada laikā varētu īstenoties.
Pēc koalīcijas rēķinu kārtošanas augusta pilnbriedā jeb nesakarīgās lemšanas par «LK» privatizācijas noteikumiem valdības un PA instancēs, kā arī tēvzemiešu pilnvarnieku inscenētā jandāliņa ap kuģniecības vadību «Panamax» kuģubūves cerībās, bija naivi cerēt, ka «LK» gatavošana vairāksolīšanai, par ko līdz šim neviens atbildību īsti nav uzņēmies, uzņems jēgpilnu gaitu. Kā jau tas bija sagaidāms, līdz 22. decembrim neviens kuģniecības un valsts interešu cienīgs kontrolpaketes turētājs tā arī netika piemeklēts (tiesa, pieteicās Krievijas tranzītgigants…, bet tika atzīts par noteikumiem neatbilstošu). Likumsakarīgi, ka pēc «brīvdienām» PA valde izšķīrās akceptēt izmaiņas «LK» privatizācijas noteikumos, kas paredz samazināt gan iemaksu (drošības naudu) par līdzdalību akciju izsolē, gan tā saukto izsoles soli un galu galā – «LK» akciju cenu (no 51 uz 44 santīmiem). Turklāt potenciālo pircēju pieteikšanās termiņš pārcelts līdz 27. martam. Paredzēts arī asprātīgs jauninājums – akcijas par sertifikātiem pārdošot… bāreņiem!
Kā redzams, privatizācijas noteikumu maiņa ir varen plašs PA reveranss potenciālo kuģniecības pircēju priekšā jeb visai izmisīgs mēģinājums sasmelt gadu gadiem «LK» lieto ūdeni.
Diez vai viennozīmīgi var atbildēt, vai jaunā kārtība kuģniecības un valsts interesēm nāks par labu. Situācija ir gaužām absurda, ja «LK» privatizācijā «prasības uzstāda»: 1) PA valde, precīzāk, valdes pozīcija ar Nagli priekšgalā, kuras interesēs ir «LK» iespējami ātri pārdot par mērenu cenu, lai no izsoles iegūtu līdzekļus Privatizācijas fondā;
2) Latvijas Jūrniecības padome (LJP), kas pārstāv vietējā kuģošanas biznesa intereses un pašlaik ir opozīcijā gan PA, gan Ekonomikas ministrijai (EM). LJP pamatoti nobažījusies, ka jaunajā LK privatizācijas kārtībā, kas pārlieku ļaujot vienam pircējam sagrābt akciju kontrolpaketi, uzņēmums nonākšot ārvalstu kapitāla atkarībā. Tas novedīšot pie «Latvijas tirdzniecības flotes izniekošanas vienreizēja patēriņa vārdā»;
3) EM jeb «Tēvzemes» Makarovs, kas savas ministrēšanas laikā galvenokārt izcēlies ar mutes brūķēšanu un nesakarīgu nostāju par «LK» stratēģiskiem jautājumiem, turklāt prasmīgi pārkāpjot valsts intereses, nemitīgi praktizējis grēkāžu tvarstīšanu, lai iedabūtu PA valdē un «LK» vadībā pēc iespējas vairāk savējo.
Trakākais nav tas, ka par «LK» privatizācijas gaitu dominē diametrāli pretēji viedokļi, bet gan tas, ka kompromisa variants šķiet tāls un svešs, jo sen jau ir skaidrs, ka kuģniecības privatizāciju tieši no valdības puses nevada saimnieciski apsvērumi valsts izdevīguma nozīmē. Pārlieku skarbās aprisēs sevi piesaka Nagļa un Makarova ieilgušais duelis, kura iznākums (tas paredzams drīz) lielā mērā noteiks būt vai nebūt kuģniecības privatizācijai gada laikā. «Tēvzemes» flagmaņu balstīts, Makarovs valdībā jūtas kā neaizstājams un diemžēl tāds arī ir. Nav tikai skaidrs, vai un cik ilgi Naglis, kas cer (vai tiešām?), ka šogad privatizācijas izdosies pabeigt, gribēs mīlēt savu krēslu (kā viņš pats galvo, spīta pēc) un nepakļauties Makarova spiedienam, kā arī, protams, rēķināties ar pašu kuģotāju interesēm.
