Būs 2000. gada 20. janvāris. Doma baznīcā notiks aizlūgums barikāžu dalībnieku piemiņai. Kopš 1991. gada pagājis tik ilgs laiks, vai šie notikumi nav mazliet izgaisuši no atmiņas?
Būs 2000. gada 20. janvāris. Doma baznīcā notiks aizlūgums barikāžu dalībnieku piemiņai. Kopš 1991. gada pagājis tik ilgs laiks, vai šie notikumi nav mazliet izgaisuši no atmiņas?
Dzīve ienesusi savas korekcijas. Daudz kas nav tā, kā mēs cerējām, Vecrīgā stāvot aiz barikādēm, tomēr varam teikt: neesam aizmirsuši tās dienas un naktis, kad mūs šaustīja saltie vēji no Daugavas puses un gaisā bija jūtami dūmi no daudzajiem ugunskuriem, kas dega malu malās. Stāvējām ar trauksmaino sajūtu sirdīs, zinot, ka būs jāstājas pret brūkošā komunisma pakalpiņu karotājiem, kas savu nežēlību un necilvēcību jau bija parādījuši, demolējot muitas punktus, ņirgājoties par neapbruņotiem cilvēkiem. Tie bija viņi, omonieši, kas, ieņemot Viļņas televīzijas torni, sakropļoja un nogalināja tā aizstāvjus. Tā arī mēs tonakt gaidījām omoniešus, lai ar saviem augumiem slēgtu sašaurinātās ieejas caur barikādēm. Aizstāvjus vienoja ticība, cerība un mīlestība pret savu zemi un brīvu valsti, kas izrauta no paverdzinātāju ķetnām. Piecdesmit gadu sameta cietumos, izsūtīja, noslepkavojot ikvienu, kas domāja citādi, nekā vēlējās okupācijas vara. Bija jābīstas pat čukstus pieminēt brīvas Latvijas vārdu. Visapkārt noklausījās. Daudzi Latviju pameta, lai netiktu noslepkavoti, izkaisīti neskaitāmos lēģeros Krievijas ziemeļu apgabalos. Bija pienācis laiks kļūt brīviem.
Pagājuši jau desmit gadi kopš tās nakts notikumiem. Eju pa Doma laukumu un domās meklēju akmeni, pret kuru toreiz paklupu, kad atskanēja sauciens: «Omonieši nāk!» Tonakt ieņēma Iekšlietu ministriju, Bastejkalna apkārtnē nošāva kinooperatorus. Tās nebija nomaldījušās lodes. Šāviņi tika raidīti ar mērķi nogalināt, lai uz ārpasauli nenokļūtu ziņas par vardarbībām Rīgā. Šo barikāžu nakti pavadīju pie ieejas radiomājā, un vārdi «Omonieši nāk!» uzrāva kājās aizstāvjus, kas, pārguruši, bārdas rugājiem noauguši, dūmu pilnām drēbēm piecēlās no tumsas, no sīkām ieliņām, no nakts. Smilšu piebērtām acīm, neizgulēto miegu berzējot, viņi stājās rindās pie radiomājas durvīm. Vienā rindā stāvošie saķērās elkoņos, sekoja nākamā un atkal nākamā, kļūstot par dzīvu, dziedošu aizsargvalni. Kā Pirmā pasaules kara laikā, kad arī tepat Daugavmalā rindā stājās Rīgas aizstāvji jaunieši. Tāpat bez ieročiem, bet ar milzīgu sirds degsmi. Viņi noturējās, tādēļ bija jānoturas arī mums. Lai arī omonieši izraisīja šausmas, mums bija nelokāma apņemšanās kaut vai iesalt šajos akmeņos, bet stāvēt, lai nekad neapklustu Latvijas sirds – Brīvais vārds.
Apstājos. Šķiet, šis ir akmens, kurā tonakt iesalu, lai neatkāptos. Liekas, joprojām esmu tajā. Pastāvu. Tad kopā ar citiem aizstāvjiem Doma baznīcā noslīgstu ceļos, lai pateiktos Dievam un izlūgtos svētību Latvijai.
