Jaunā parauga liecība sākumskolas skolēniem ir četru lapu dokuments 21 reiz 30 centimetru formātā, kurā audzinātājs semestra beigās aizpilda ailes, daudzpusīgi raksturojot skolēnu.
Jaunā parauga liecība sākumskolas skolēniem ir četru lapu dokuments 21 reiz 30 centimetru formātā (kāda māmiņa raksturoja – «vesela grāmata»), kurā audzinātājs semestra beigās aizpilda ailes, daudzpusīgi raksturojot skolēnu – intelektuālā, fiziskā, emocionālā un gribas, sadarbības attīstība, mācību organizatoriskās prasmes un vēl daudz kas cits. Ideālā variantā tā varētu būt saistoša un pamācoša lasāmviela, izsekojot sava bērna izaugsmei mācību iestādē. Taču no ideāla šajā ziņā ir tālu. Tam ir dažādi iemesli, un tos sarunā ar «Ziņām» raksturo gan pedagogi, gan vecāki.
Pirmās klases skolēna Aigara māmiņa domā, ka jaunajā liecībā visu ir sapratusi, taču tāpat viņu apmierinājušas arī liecības, ko lietoja agrāk. Viņa uzskata, ka jaunās skolotājiem sagādā lieku darbu.
Līva un Krista mācās 1. un 2. klasē. Viņu māmiņai, lasot abu meitu liecības, liekas, ka raksturots viens un tas pats cilvēks. Ieraksts «Ar sekmēm mūzikā, vizuālajā mākslā, rokdarbos, sportā var iepazīties klases žurnālā» mudina doties uz skolu. Protams, tas ir interesanti – uzzināt skolotāju viedokli par bērna dotumiem! Bet vai vienmēr būs laiks to izdarīt?
Krišjāņa vecmāmiņa ir pārsteigta: tā ir vesela grāmata! Bet par sekmēm katrā priekšmetā ierakstīti trīs teikumi. Tas ir maz, ja šī liecība pretendē uz bērna vispusīgu izvērtējumu. Ņemot vērā ierakstu virspusību, sasteigtību, tie var sniegt pat nepareizu priekšstatu par bērnu.
Kristapa mamma ir skolotāja, tāpēc zina, cik daudz darba nepieciešams liecību sarakstīšanai.
– Uzskatu, ka tas nav tā lielā darba vērts. Ja nezinātu pati, ko mans bērns zina un prot, tad no bezpersoniskajām frāzēm, kas par visiem bērniem ir līdzīgas, gūtu maz. Vairāku jēdzienu atklāšanai skolotājam jābūt īpaši sagatavotam psiholoģijā. Pirmās klases skolēnu vecākiem būtu svarīgi uzzināt, kā bērns ir adaptējies skolā, kā prot kontaktēties.
Vecāki nav sagatavoti iepazīties ar šīm liecībām. Viņi tās izlasa, bet rakstītais viņiem neko neizsaka. Līdz ar to bērns nesaņem nekādu gandarījumu, jo vecāki nezina, vai var mazo uzteikt. Vecākiem būtu jāzina standarti, kas katrā bērna attīstības līmenī ir jāsasniedz.
Maruta Dombrovska, Jelgavas 1. sanatorijas skolas skolotāja:
– Lai uzrakstītu liecības savai klasei, esmu veltījusi sešas dienas. Vairākas dienas ir jāanalizē pieraksti, vērojumi par bērniem, jāvērtē sasniegumi un jāsecina. Tad visi dati tika ierakstīti klases žurnālā. Protams, pirms tam šādi ieraksti ir izdarīti katru mēnesi. Lai veiktu žurnālā ierakstus par vienu bērnu, vajag stundu. Protams, to nevar darīt tajā laikā, kad strādā ar skolēniem, labo burtnīcas vai gatavojas stundām. Varbūt es varētu atmest savas piezīmes un vērtējumus rakstīt uzreiz žurnālā? Man ir dažādas novērojumu lapas, skolēnu pašnovērtējuma lapas, citi pieraksti. Kā lai iztieku bez tiem? Tas viss prasa daudz skolotāja personiskā laika, bet ierakstos par sekmīgajiem bērniem tomēr iezogas vienveidība.
Anita Ornicāne, Jelgavas 4. pamatskolas skolotāja:
– Jau 1992. gadā rakstījām liecībās skolēnu zināšanu vērtējumu vārdiem, tikai tad liecība bija neliela – divas lapiņas. Man patika 1996./97. mācību gada liecība, kur uzskaitītas prasmes un dota izmantojamā vērtējumu skala. Ar jauno variantu mūsu kolektīvs īsti apmierināts nav. Otrā lapa ar vispārējo attīstības vērtējumu liecībās ir ielikta pārsteidzīgi agri. Intelektuālā, emocionālā, gribas attīstība jāparāda divas reizes gadā. Te nepieciešams bērna psiholoģiskais raksturojums. Ja klasē ir vairāk nekā 30 skolēnu, lai to paveiktu, skolotājam jāpavada naktis. Pozitīvi, ka tas liek dziļāk ielūkoties bērnā, pievērst lielāku uzmanību katram. Taču ir arī nepieņemas lietas. Ieteikumus, kā rakstīt šo dokumentu, saņēmām augustā. Jauno liecību skolotāji vēl nebija redzējuši, to saņēmām tikai decembra vidū!
«Pašizpausmes prasmes un spējas» 6. lappusē tiek pārrakstītas no žurnāla. Lielā klasē tam nepietiek laika. Bet vai mammai kaut ko izteiks vārdi «Labprāt skandē tautasdziesmas», «Ar interesi piedalās mūzikas stundās». Tas ir pašsaprotami, ka mazajiem patīk tajās piedalīties. Bet līmenis, kādā bērns strādājis, neparādās. Par to runāju ar vecākiem sapulcē. Ja redzu, ka bērns nevar adaptēties skolā, izrunājos ar mammu, psiholoģi, un bērns atrod savu uzvedības modeli. Savukārt kāds cits stundās «lido pa gaisu». Vai šīs niansītes varu izlikt uz papīra? Citā gadījumā bērns noslēguma darbu uzraksta labi, bet es zinu, ka stundā viņš nespēj vielā ātri orientēties. Sēžu un domāju, kā lai to parādu liecībā.
Liecība nav racionāla, paliek daudz tukšu vietu, jo vieta atvēlēta mazākumtautību skolām valsts valodas prasmei, svešvalodai, kuras 1. un 2. klasē nav,
4. klases zināšanu vērtējumam 10 ballu skalā. Liecības būtu jādiferencē pa klašu grupām.
Ministrijas rekomendācijās teikts, ka nedrīkst rakstīt vispārīgas frāzes. Taču paraugi ir tieši tādi – «skaita un atņem ar pāreju citā desmitā». Bet kā to bērns izdara? Tāpēc atzīstu tādu liecību, kur uzrādītas prasības un standarti, un skolotājs norāda sasniegto līmeni.
Un vēl – sākumskolas skolotājiem ir savs žurnāls «Sākums». Tajā nebija neviena raksta par darba grupas paveikto, par jauno žurnālu, vecāku viedokli šajā jautājumā. «Izglītībā un Kultūrā» gan bija teikts: «Līdz maijam nesaņēmām nevienu priekšlikumu». Vai skolotājiem kāds to prasīja?
Antra Škinča, Metodiski informatīvā centra speciāliste:
– Par jaunajām liecībām man ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Skaidrs ir tas, ka, pārejot uz bezatzīmju sistēmu, liecību modelis bija jāmaina. Liecībai jābūt tādai, lai to izprastu gan vecāki, gan bērni. Tas ir viņu dokuments. Kā uzrakstīt zinātniski korekti tā, lai arī skolēniem būtu skaidrs, kas par viņiem teikts?
Kā atvieglot skolotāju darbu? Kā veikt ierakstus vizuālās mākslas, sporta skolotājam, kurš māca, piemēram, 300 bērnu? Kaut arī liecību aizpilda klases audzinātājs, priekšmeta skolotājam šis ieraksts ir jāsagatavo. Izglītības un zinātnes ministrijā strādā darba grupa, kas uzklausa viedokļus par jauno liecību. Skaidrs ir tas, ka korekcijas būs. Arī Jelgavā ministrijas pārstāvji tiksies ar skolu direktoriem un pedagogiem.
Sarmīte Krasta, valsts izglītības inspektore:
– Patiesi novērtēt šo liecību var tikai sākumskolas skolotājs, kas šo darbu dara. Liecības apjoms ir liels, uzrakstīt par prasmēm katrā mācību priekšmetā, ja klasē ir 30 līdz 34 skolēni, ir darbietilpīgs process. Domāju, ka skolotāji vēl nav sagatavoti liecībā aizpildīt skolēnu attīstības sadaļas. Lai to izdarītu, viņam ir jābūt ļoti zinošam bērna attīstības psiholoģijā, fizioloģijā. Skolotāji gan aktīvi piedalās dažādos kursos, taču viņu zināšanas pagaidām ir fragmentāras. Lai vērtētu skolēna prasmes mācību priekšmetos, jānāk kopā skolotāju konsilijam vismaz vienreiz mēnesī, tas ir problemātiski skolotājiem, kas māca priekšmetus daudzām klasēm.
Pieņemsim, ka skolotāji šim darbam ir perfekti sagatavoti, bet vai ģimenē skolēna vectētiņš un vecmāmiņa pratīs iegūt informāciju no uzrakstītā? Jaunais liecību modelis ir vērtīgs, taču tam jābūt sagatavotiem gan skolotājiem, gan sabiedrībai. Izglītības un zinātnes ministrijā pilsētas un rajona skolotāji ir iesnieguši savu vērtējumu par sākumskolas skolēnu liecībām, gaidām tikšanos ar darba grupu, kas to ir izstrādājusi.
