Mēs, zemgalieši, varam lepoties, ka visi četri Latvijas pirmās brīvvalsts prezidenti nākuši no mūsu puses.
Mēs, zemgalieši, varam lepoties, ka visi četri Latvijas pirmās brīvvalsts prezidenti nākuši no mūsu puses. Laikam jau Zemgales plašie tīrumi un dāsnā zeme ļāvusi attīstīties personībām, kuru redzesloks neaprobežojas ar savas mājas pagalmu un ikdienišķu rūpju risināšanu. Jānis Čakste, Gustavs Zemgals, Alberts Kviesis un Kārlis Ulmanis atstājuši dziļas pēdas valsts vēsturē.
Vēstures spožums un posts
Pēc Latvijas brīvības atgūšanas sākās bijušo prezidentu slavas spodrināšana, un pirmais, kura vēsturiskās dzimtas mājas tika atjaunotas, bija Kārlis Ulmanis. Bez ievērības nav palikušas arī Jāņa Čakstes Auču mājas. Bet kā ir ar citām?
Šodien būtu grūti
Par K.Ulmaņa dzimto Pikšu atjaunošanu un muzeja izveidošanu savulaik gādību uzņēmās Zemkopības ministrija.
Agrofirmas «Tērvete» priekšsēdētājs Modris Goba atceras: kad deviņdesmito gadu sākumā vēl bija saglabājušies lielie lauksaimniecības uzņēmumi, katrs no tiem par savu goda lietu uzskatīja palīdzēt atjaunot K.Ulmaņa dzimtās mājas. Vairāki kolhozi deva līdzekļus būvniecībai, un šajā ziņā nopelni ir arī agrofirmai «Tērvete». Saimniecība sponsorēja ēkas pamatu izbūvi. Jāteic, ka toreiz lauksaimnieki bija daudz turīgāki un varēja atļauties ziedojumus. M.Goba atzīst: ja ideja atjaunot Pikšas rastos šodien, tas būtu daudz grūtāk izdarāms, jo tagadējos spiedīgajos apstākļos diez vai kāds ir gatavs strādāt idejas vārdā.
A.Kvieša māju peripetijas
Ilgus gadus valdīja uzskats, ka Latvijas prezidents Alberts Kviesis dzimis Tērvetes pagasta Ērgļos. Taču, ņemot vērā dēla Ērika Kvieša un aculiecinieku stāstīto, par prezidenta īsto dzimšanas vietu uzskatāms vecais Kalna muižas pagastnams, kur Jēkabs Kviesis strādājis par rakstvedi. Pašlaik vecā ēka iekļauta sociālās aprūpes centra «Tērvete» bilancē ar Mežmaliešu kompleksa nosaukumu.
Tērvetes pagasta Padomes priekšsēdētājs Edvīns Upītis atzīst, ka kādreizējās valsts pirmās personas dzimtajām ēkām netiek pievērsta nepieciešamā uzmanība. Sociālās aprūpes centra «Tērvete» vadība gribējusi nodot ēku pašvaldībai, taču pagasts, ņemot vērā ierobežotos līdzekļus un apzinoties, ka nespēs saimniecību atjaunot un uzturēt, no piedāvājuma atteicies. Tā nu vecais nams lēnām iet postā – nevienam negribas par to uzņemties gādību.
Nedaudz labāks stāvoklis ir Ērgļos, kuri atrodas pavisam netālu no pagastnama un kurus Jēkabs Kviesis iegādājies pēc dēla nākšanas pasaulē. Pēc Latvijas brīvības atgūšanas mājas mantoja to likumīgais īpašnieks prezidenta jaunākais dēls Ēriks, kas dzīvo Austrālijā. Ar viņa pilnvarotas personas starpniecību Ērgļu saimniecība, kurā ietilpa arī 42 hektāri zemes, tika izīrēta. Bijis nodoms izveidot memoriālo istabu, taču tas netika realizēts. Mājas aizvien vairāk atgādināja graustu, bet kādreiz leknā zeme tika aizlaista.
1998. gada rudenī agrofirma «Tērvete», meklējot iespējas palielināt platības, izteica vēlēšanos iegādāties Ērgļu zemi, bet, tā kā īpašumu pārdeva nedalītu, vadība lēmumu ilgi apdomāja. «Tērvetes» priekšsēdētājs Modris Goba atzīst, ka, pērkot Ērgļus, ēkas nepavisam nelikās iekārojamas. Viņš labi apzinājās, ka bijušā valstsvīra īpašuma apsaimniekošana prasīs morālu atbildību. Kad tapa skaidrs, ka Latvijas pieminekļu aizsardzības institūcijām Ērgļu nākotne nerūp, agrofirma šo saimniecību iegādājās.
Modris Goba stāsta, ka tolaik īpašums bijis ļoti nolaists, zeme – nekopta. Tā kā agrofirma bija ieinteresēta, lai tā tiktu pilnvērtīgi izmantota, saimniecībai tika pievērsta lielāka uzmanība. Vismaz vienu var apgalvot droši – zeme atkal saņēma mīlestību un cieņu kā Alberta Kvieša laikos. Arī ēku labā kaut kas tiek darīts. Ir nojaukts pussagruvušais šķūnis, sakopta apkārtne. Dzīvojamajā mājā bez atlīdzības izmitināti cilvēki, kas rūpējas, lai ēkas saglabātu vismaz pašreizējā stāvoklī, kā arī, lai uzturētu kārtībā apkārtni.
Tērvetes pagasta Padomes priekšsēdētājs Edvīns Upītis stāsta, ka pavisam nesen pieņemts lēmums Ērgļus atzīt par vietējās nozīmes vēstures pieminekli. Līdz ar to pagasts uzņemas atbildību par māju turpmāko likteni. E.Upītis solās turēt kārtībā ceļu, kas ved uz prezidenta mājām, taču par muzeja izveidošanu runāt vēl pāragri. Visu nosakot hroniskais naudas trūkums. Tomēr, apvienojot pagasta agrofirmu, kā arī citu uzņēmumu un institūciju spēkus, Ērgļi varētu atdzimt un būt par liecību bijušajam valstsvīram.
Modris Goba uzskata, ka agrofirma būtu lepna, ja spētu atjaunot Ērgļus, taču vienam uzņēmumam tas nav pa spēkam. Arī valsts iestādēm un Saeimai vajadzētu uzņemties atbildību par bijušo valsts prezidentu piemiņas saglabāšanu, taču pašlaik valsts rūpējas tikai par slavenāko atjaunotās Latvijas personu iemūžināšanu, atstājot novārtā tos, kas likuši pamatus Latvijas valstiskumam.
Sudrabu atrada, par mājām aizmirsa
Penkules pagasta Vecvagares A.Kviesis nopirka 1926. gadā, laikā, kad viņš vadīja Saeimas Juridisko komisiju. Pastāv viedoklis, ka tolaik nolaistās mājas un 50 hektāru zemes Kviesis dabūjis lēti, jo, pateicoties savai jurista pieredzei, pirmais uzzinājis par saimniecības pārdošanu. Īstais Vecvagaru apsaimniekotājs gan bijis valstsvīra tēvs, bet Kviesis ar ģimeni tur pavadījis vasaras un brīvos brīžus. Kviešu saimniekošanas laikā Vecvagares izveidotas par labu saimniecību ar iekoptiem laukiem un skaistām ēkām. Lai ērtāk nogādātu saražoto produkciju Penkules stacijā, līdz tai izbūvēts labs ceļš, kuru vietējie dēvējuši par Kviešu ceļu.
Dodoties bēgļu gaitās 1944. gadā, piemājas dārzā Kvieši apraka vērtslietas, kā arī prezidentam piešķirto pirmās pakāpes Lāčplēša ordeni ar Zelta ķēdi. 1995. gadā pēc Ērika Kvieša norādījumiem sākās dārgumu meklēšana. Pavisam sekli zemē ieraktus izdevās atrast sudraba galda piederumus un sudraba cigāru kārbā sagūlušus gandrīz 200 pieclatnieku. Diemžēl ordeni, kas bija ielikts lielā boles traukā, atrast neizdevās. Iespējams, ka tas glabājas Sanktpēterburgas Ermitāžā, kur to savulaik nodevis kāds privātkolekcionārs. Izraktās vērtības esot nosūtītas prezidenta dēlam Austrālijā.
Kad sagrūs Vecvagares?
Padomju laikos «Vecvagarēs» dzīvojuši Skujaines dārzniecības strādnieki un priekšsēdētājs, bet 1981. gadā māju vērtība tika svītrota no kolhoza bilances kā bezsaimnieka īpašums. Pēc Latvijas brīvvalsts atjaunošanas par saimniecības likumīgo īpašnieku kļuva Ē.Kviesis, taču, apzinoties, ka nespēs par mājām rūpēties, ar sava pilnvarnieka starpniecību viņš zemi izīrējis zemnieku saimniecībai «Straumēni», kurā saimnieko Ivars un Uldis Stangas ar ģimenēm. Zemkopju tēvs penkulnieks Arvīds Stanga stāsta, ka deviņdesmito gadu sākumā, kad Ē.Kviesis apmeklējis tēva māju, runa bijusi par to, ka dēli vairākus gadus, nemaksājot rentes maksu, apsaimniekos zemi, uzliks ēkai jaunu jumtu, kā arī rūpēsies par apkārtni. Taču pēc Ē.Kvieša aizbraukšanas, slēdzot līgumu ar pilnvarnieku, viss iznācis citādi. Iemītnieki maksā īri, tiesa, nelielu, jo Vecvagarēs pajumti raduši trūcīgi cilvēki. Par zemes izmantošanu jānorēķinās arī ar Stangām.
Tā nu labais nodoms izčākstēja un Vecvagares palika bez jumta. Pirms dažiem gadiem Ē.Kviesis tās pārrakstījis uz Kanādā dzīvojošā brāļa dēla vārda, taču jaunais īpašnieks mājās vēl neesot redzēts.
Arvīds Stanga uzskata, ka kādreiz lepnās mājas ir avārijas stāvoklī un nav gaidāms, ka kaut kas varētu mainīties uz labo pusi. – Kad tās sagāzīsies, tad meklēs vainīgos, – piebilst A.Stanga.
Alberts Kviesis
Dzimis 1881. gada 22. decembrī Kalnamuižas (Tērvetes) pagasta skrīvera Jēkaba un Lavīzes Kviešu ģimenē. Mācījies Jelgavas ģimnāzijā, 1902. gadā iestājies Tērbatas Universitātes Tieslietu fakultātē.
1918. gada 17. novembrī A.Kviesis ir Latvijas Tautas Padomes delegātu vidū un tiek ievēlēts par Tautas Padomes priekšsēža Jāņa Čakstes vietnieku tieslietās. Pirmajos Latvijas brīvvalsts gados viņš aktīvi strādā pie tiesu sistēmas izveidošanas.
1927. gadā (pēc J.Čakstes nāves) A.Kviesis balotējas prezidenta amatam, taču par prezidentu ievēl Gustavu Zemgalu.
1930. gadā viņš kļūst par prezidentu un 1933. gadā tiek ievēlēts atkārtoti.
Pēc Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa organizētā apvērsuma 1934. gada 15. maijā A.Kviesis paliek amatā līdz pilnvaru beigām (1936. gadam). Pēc apvērsuma prezidents zaudē reālu varu.
1941. gada padomju varas represijas A.Kviesi neskar, jo, laikus brīdināts, viņš slēpjas kāda mežsarga mājās.
A.Kviesis miris 1944. gada 9. augustā uz kuģa «Monte Rosa» klāja, kad tas tikko atstājis Rīgas ostu, lai dotos uz Vāciju. Apglabāts Rīgā, Meža kapos.
Jānis Čakste
Dzimis 1859. gada 14. septembrī Lielsesavas pagasta Čakstes – Zirņu mājās.
Mācījies Kurzemes guberņas ģimnāzijā Jelgavā. 1882. gadā pabeidzis Jelgavas ģimnāziju, 1886. gadā – Maskavas Universitātes Juridisko nodaļu. Strādājis par sekretāru Kurzemes guberņas prokuratūrā, 1888. gadā – par advokātu Jelgavā, aktīvi iesaistoties sabiedriskajā dzīvē (ievēlēts par triju lielāko latviešu biedrību priekšnieku).
1895. gadā J.Čakste panāk, ka 4. Dziesmu svētki tiek rīkoti Jelgavā. Daļēji finansē šo pasākumu.
1905. gadā piedalās Latvijas autonomijas projekta izstrādē.
1906. gadā tiek ievēlēts Krievijas Domē. Pēc tās atlaišanas J.Čakste ir 166 deputātu vidū, kas paraksta tā saukto Viborgas uzsaukumu, aicinot pilsoņus nemaksāt nodokļus un ignorēt pastāvošo karaklausības kārtību līdz Domes sasaukšanai, par ko J.Čakstem tiek piespriests trīs mēnešu cietumsods.
1915. gadā viņš pārceļas uz Tērbatu, kur piedalās Latviešu bēgļu centrālkomitejas dibināšanā, 1917. gadā kļūstot par tās priekšsēdētāju.
1917. gada sākumā J.Čakste dodas uz ārzemēm, lai propagandētu Latvijas neatkarības ideju. Saraksta brošūru «Die letten und ihre Latvija» («Latvieši un viņu Latvija»).
1918. gadā J.Čakste tiek ievēlēts par Tautas Padomes Prezidija priekšsēdētāju, organizē Latvijas diplomātisko korpusu, Parīzes Miera konferencē vada Latvijas delegāciju, kas pieprasa atzīt Latvijas neatkarību.
1919. gadā viņš atgriežas Latvijā. Atbilstoši Satversmes sapulces lēmumam un Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumiem J.Čakstem tiek uzticēti Valsts prezidenta un armijas augstākā virspavēlnieka pienākumi.
No 1920. līdz 1921. gadam – Latvijas Universitātes starptautisko tiesību profesors.
1922. gada 14. novembrī atklāj Saeimu.
1922. gada 14. novembrī tiek ievēlēts par pirmo Latvijas Republikas prezidentu.
1924. gada 25. martā izsludina Likumu par Triju Zvaigžņu ordeni.
1925. gada 6. novembrī atkārtoti ievēlēts par prezidentu.
Miris 1927. gada 14. martā, apglabāts Rīgā, Meža kapos.
Ar savu politiskās darbības stilu J.Čakste radīja Valsts prezidenta amata autoritāti. Savas prezidentūras laikā publicējis 402 likumus, apžēlojis 549 notiesātos.
Gustavs Zemgals
Dzimis 1871. gada 12. augustā Džūkstes pagastā.
1899. gadā absolvē Maskavas Universitātes Juridisko fakultāti.
1901. gadā ievēlēts par Rīgas Latviešu strādnieku un amatnieku biedrības priekšsēdētāju.
1905. gadā ir avīzes «Jaunā Dienas Lapa» galvenais redaktors.
No 1917. līdz 1919. gadam veic Rīgas pilsētas mēra pienākumus.
No 1918. līdz 1919. gadam – Tautas Padomes viceprezidents.
1919. gada 18. novembrī G.Zemgals vada Latvijas neatkarības pasludināšanai veltīto svinīgo aktu Nacionālajā teātrī.
No 1921. līdz 1923. gadam – Saeimas deputāts.
No 1921. gada 10. jūnija līdz 1923. gada 26. janvārim – apsardzības ministrs.
1926. gada 16. novembrī G.Zemgalam piešķirts III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis.
No 1927. gada 8. aprīļa līdz 1930. gada 9. aprīlim – Valsts prezidents.
1929. gada 9. novembrī saņem I šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
No 1931. līdz 1934. gadam – Saeimas deputāts.
No 1931. līdz 1932. gadam – finansu ministrs.
1933. gadā tiek ievēlēts par Ūnijas Baltijas sadarbībai prezidentu.
Miris 1939. gada 6. janvārī, apglabāts Rīgā, Meža kapos.
Kārlis Ulmanis
Dzimis 1877. gada 4. septembrī Dobeles apriņķa Udzes pagasta Pikšās.
Mācījies Bērmuižas pamatskolā, Jelgavas pilsētas Aleksandra skolā, Jelgavas reālskolā. 1896. gadā nezināmu iemeslu dēļ izstājies no Jelgavas reālskolas.
1896. gadā dodas uz Austrumprūsiju mācīties piensaimniecības kursos Tapiavas (tag. Gvardejskas) Piensaimniecības skolā. 1897. gadā strādā par pienotavas vadītāju Rīgā, Krāsotāju ielā. 1902. gadā kopā ar J.Bergu vada piensaimniecības kursus Bērmuižā.
No 1902. līdz 1903. gadam studē Šveices Federālajā politehnikumā Cirihē.
No 1903. līdz 1905. gadam studē lauksaimniecību Leipcigas Universitātes Lauksaimniecības institūtā, vienlaikus Latvijā vadot vairākas piensaimniecības kursu programmas.
1905. gada 21. decembrī par piedalīšanos 1905. gada revolūcijā tiek arestēts un nosūtīts uz Pleskavas cietumu. 1906. gadā atbrīvots no apcietinājuma.
1907. gada pavasarī izceļo uz Ņujorku (ASV). Studē lauksaimniecību vairākās ASV koledžas tipa mācību iestādēs.
1913. gada martā Krievija izsludina amnestiju 1905. gada revolucionāriem. Vasaras sākumā K.Ulmanis atgriežas Latvijā. Strādā par agronomu Baltijas Lauksaimnieku biedrībā Valmierā, par instruktoru Rīgas Lauksaimniecības centrālkomitejā, no 1914. līdz 1916. gadam – par Baltijas lauksaimnieku biedrības žurnāla «Zeme» redaktoru.
1916. gadā tiek ievēlēts Baltijas latviešu bēgļu apgādāšanas komitejas valdē.
1917. gada martā tiek ievēlēts Vidzemes pagaidu zemes padomē, aprīlī – par Vidzemes guberņas pagaidu komisāra vietnieku. Piedalās Latvijas Zemnieku savienības dibināšanā.
1918. gada 17. novembrī tiek ievēlēts par Latvijas Tautas Padomes ministru prezidentu.
1818. gada 18. novembrī Tautas Padome K.Ulmanim uztic sastādīt Ministru kabinetu.
No 1918. gada 18. novembra līdz 19. decembrim – zemkopības ministrs.
No 1918. gada 19. novembra līdz 1919. gada 13. jūlijam – Ministru prezidents.
1919. gada janvārī daļa Latvijas Pagaidu valdības ministru ar K.Ulmani priekšgalā emigrē. Lai nosargātu Latvijas valstiskumu, tiek lūgta palīdzība Dānijas, Zviedrijas, Igaunijas valdībai.
No 1919. gada 14. jūlija līdz 4. septembrim – zemkopības ministrs.
No 1919. gada 14. jūlija līdz 8. decembrim – Ministru prezidents.
1919. gada septembrī – neizdevies atentāta mēģinājums pret K.Ulmani.
No 1919. gada 16. oktobra līdz 1920. gada 11. jūnijam – kara ministrs.
No 1919. gada 9. decembra līdz 1920. gada 11. jūnijam – Ministru prezidents un apsardzības ministrs.
1920. gada 11. aprīlī – otrais atentāts pret K.Ulmani.
No 1920. gada 12. jūnija līdz 1921. gada 18. jūnijam – Ministru prezidents.
1921. gada 27. aprīlī – trešais pret K.Ulmani vērstais uzbrukums.
1922. gada 18. jūnijā – pēc K.Ulmaņa ierosinājuma nodibina Kultūras fondu.
1925. gada 28. februārī apbalvots ar I šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
No 1925. gada 24. decembra līdz 1926. gada 6. maijam – Ministru prezidents.
No 1926. gada 7. maija līdz 18. decembrim – ārlietu ministrs.
No 1931. gada 27. marta līdz 5. decembrim, kā arī no 1934. gada 17. marta līdz 15. maijam – Ministru prezidents un ārlietu ministrs.
No 1934. gada 18. maija līdz 1940. gada 20. jūnijam – Ministru prezidents.
1934. gada 15. maijā K.Ulmanis rīko valsts apvērsumu. Sākas viņa autoritārās varas periods Latvijā.
1936. gada 11. aprīlī pārņem Valsts un Ministru prezidenta amatu, pasludina sevi par tautas vadoni.
1937. gadā nodibina Tēvzemes balvu.
1938. gada 11. augustā apbalvots ar augstākās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
1940. gada 21. jūlijā nodod valsts vadītāja pilnvaras A.Kirhenšteinam.
1940. gada 22. jūlijā tiek deportēts uz PSRS. 1940. gada
23. jūlijā nonāk Maskavā.
No 1940. gada 29. jūlija līdz 1941. gada maijam tiek nometināts Vorošilovskā speciāli sagatavotā savrupmājā.
1941. gada 4. jūlijā par kontrrevolucionāru darbību pret starptautisko komunistisko kustību padomju vara K.Ulmani arestē un ievieto Valsts drošības pārvaldes iekšējā cietumā Ordžinikidzes novadā. 1942. gada 8. septembrī nogādāts Turkmēnijas PSR, Krasnovodskā.
1942. gada 14. septembrī tiek ievietots cietuma lazaretē.
Miris 1942. gada 20. septembrī Krasnovodskas cietumā. Pēc liecinieku stāstījumiem, apglabāts Krasnovodskas kapsētā.
