Tētis klaudzina ar āmuru un zāģē, remontējot māju, māmiņa rušinās pa dārzu. Abiem lielajiem pa vidu draiskojas puisēns un mazītiņš meitēns.
Tētis klaudzina ar āmuru un zāģē, remontējot māju, māmiņa rušinās pa dārzu. Abiem lielajiem pa vidu draiskojas puisēns un mazītiņš meitēns.
Tāda varētu izskatīties nākamās vasaras idille Krimūnu mājās «Strauti», kur dzīvo AAS «Balta» Dobeles nodaļas vadītājs Aldis Rutks, viņa sieva Anita, kā arī piecgadīgais Oskars un septiņus mēnešus vecā Laumiņa.
Kā viss sākās?
Aldis, kā tautā saka, ilgi nodzīvoja puisī un, tikai kļūstot trīsdesmit gadu vecs, sāka lūkoties pēc sievas. Tā kādā ballē «Zelta Druvas» kultūras namā skatījies – sēž meitene un visiem dancot aicinātājiem dod «kurvīšus». Nospriedis, kas neriskē, tas nevinnē, un devies iekarot cietoksni. Aldis atceras, ka vispirms bija izstrādāts atkāpšanās plāns, taču vilšanos piedzīvot neiznāca un jaunie cilvēki uzsāka deju. Anitai vīrietis iepatikās, tikai tās viņa ūsas nešķita pievilcīgas.
Anita tolaik strādāja restorāna «Rasa» kafetērijā. Aldis tieši tur pēc iepazīšanās sāka pusdienot un uzskatīja, ka tur ir visgaršīgākais ēdiens un labākā apkalpošana. Anitai toreiz bija tikai astoņpadsmit gadu, taču vecuma starpība nebaidīja nedz viņu, nedz viņas mammu. Aldis gan bija norūpējies, vai tik jaunu sievu ņemt būtu īsti prātīgi, taču, kādā žurnālā izlasījis, ka Holivudas aktieri precoties pat ar divdesmit piecu gadu vecuma starpību, nosprieda, ar ko gan viņš sliktāks?
Vēl pirms kāzām gadījās kāds interesants notikums. Anitai nepatika Alda ūsas, savukārt viņam patika, ka meitene matus nēsā sasietus zirgastē. Vienu dienu Aldis saņēmies un ūsas nodzinis. Aizgājis pusdienās uz kafetēriju un skatās – mīļotajai mati zirgastē. Nu bija skaidrs – jāprecas.
Kā viss turpinājās?
Jau pašā sākumā pretēji vecāku gribai jaunie izlēma, ka tradicionālu kāzu nebūs. Vēl spilgtā atmiņā Aldim bija draugu kāzas, kad jaunie izskatījās tik nomocīti. Par laulību datumu tika izvēlēts 1994. gada 28. maijs. Bet sākās sarežģījumi, jo tā bija priekšvēlēšanu diena un tika ieteikts dzimtsarakstu nodaļā laulības nereģistrēt. Aldis tā vietā, lai izvēlētos citu datumu, meklēja variantus un sarunāja savu bijušo klasesbiedreni no Krimūnu pagasta Padomes, ka tā viņus sareģistrēs «Latvas» zālē.
Viss noritētu gludi, ja vien, ierodoties uz ceremoniju, vedējtēvs nebūtu aizmirsis svētku uzvalku. Nu bija jādodas tam pakaļ uz Jelgavu. Tā līgavainis savai mīļotajai pakaļ aizbrauca stundu vēlāk. Anita atceras, ka īsi pirms Alda ierašanās nospriedusi:
– Vēl 10 minūtes, un velku kleitu nost.
Jāatzīst, ka jauno sievu Aldis jau bija pieradinājis pie tā, ka ir hronisks kavētājs, tāpēc Anita īpaši nepārdzīvoja. Pēc laulību ceremonijas kopā ar kāzu viesiem visi devās uz Rundāli, bet vēlāk tikai jaunlaulātie ar vedējiem – ceļojumā pa Latviju. Tā piedzīvojumiem pilnas Anitai un Aldim iznāca pavisam netradicionālas kāzas.
Kā ir tagad?
Divu cilvēku laimīgai kopdzīvei ir likumsakarīgs turpinājums – divi mīļi bērniņi. Oskaram nu jau ir pieci gadi, un viņš tēti konsekventi sauc tikai vārdā. Puika arī mammu mēģinājis dēvēt par Anitu, bet tā īsti nav iznācis. Mazā Lauma pasaulē nāca pirms septiņiem mēnešiem un ir ļoti omulīga un patstāvīga maza «dūdele».
Aldis atzīst, ka savas trakulīgās dabas un darba dēļ viņš mājās nepavada tik daudz laika, kā varētu vēlēties. Viņš jūt, ka sievai tas nepatīk un cenšas to kompensēt ar mīlestību. Anitai tagad ir tāds mājās sēdēšanas laiks, taču plānots, ka viņa drīz atgriezīsies darbā tiesā. Brīvajos brīžos, kas paliek pēc bērnu aprūpēšanas, Anita mācās un šogad beigs LLU ekonomikas fakultātes 4. kursu.
Mājas darbus ģimene ir sadalījusi. Aldis galvenokārt rūpējas par mājiņu. Tā ir veca, tāpēc lēnu garu tiek remontēta. Aldim patīk stundām un dienām domāt, kā būtu labāk un ērtāk un pēc tam paša rokām to padarīt. Sieva smej, ka vīrs lido pa gaisu, bet viņa tā sapņus velk pie zemes, tādējādi rodot labāko risinājumu. Anita savukārt labprāt strādā dārzā un virtuvē, tas viņai padodas. Kādus gurķīšus viņa prot marinēt!
Ģimenes īpašumā ir ekskavators «Jumza», un Aldis saka:
– Man patīk ar to strādāt – vai nu kaimiņam grāvi izrakt, vai vienkārši mēslus kraut.
Anita bilst, ka viņai bieži iznācis dzirdēt no vīra kolēģiem, ka droši vien ir grūti dzīvot ar tādu pareizu «priekšnieku», taču jāatzīst, ka dzīvē viss ir citādi un kopā būt nemaz nav tik grūti.
