Svētki beigušies. Izšautas visas krāsainās raķetes, millenniuma šampanieši, Ziemassvētku vecīši aizbraukuši uz savu Lapzemi, un sniegs nokusis.
Svētki beigušies. Izšautas visas krāsainās raķetes, millenniuma šampanieši, Ziemassvētku vecīši aizbraukuši uz savu Lapzemi, un sniegs nokusis. Viss.
Taču redakcijas pastā joprojām pienāk vēstules no cilvēkiem, kas vēlas pateikties par skaistu koncertu, svētku cienastu un Salavecīša apciemojumu. Pārsvarā tās ir rakstījuši vecāka gadagājuma ļaudis, kuriem, iespējams, gadu mija ir vienīgā reize, kad par viņiem kāds atceras. Viņi to spēj novērtēt un dzīvot ar šo gaišuma un laimes sajūtu vēl ilgi.
Ar mums, mūžam aizņemtajiem, ir citādi. Ikdiena ir atgriezusies vecajās sliedēs. Bieži neapzināmies, cik labas un pierastas tās ir. Nav īpašu satraukumu, pārsteigumu. Vakarā atviegloti nopūšamies: jā, gripa tevi un tavus tuvos vēl nav skārusi, maizītes un darba pietiek.
Izrādās, ka nav viegli atbildēt uz jautājumu: kad tu esi laimīgs? Samulstam un sākam domāt. Lai būtu laimīgs nevajag nemaz tik daudz – lai ģimenē un darbā būtu labi, visi veseli, lai tu justos neatkarīgi vai taisni pretēji – otra pasargāts. Lai ir labi draugi, garda maltīte un laba mūzika. Atbildes ir tikpat dažādas, cik mēs paši. Tikai villu un sarkanu mersedesu nevajadzēja nevienam. Vai mūsu prasības ir tik pieticīgas, vai arī mēs esam sapratuši, ka «ne jau naudā laime».
Kāds krievu klasiķis esot apgalvojis, ka līdzīgā situācijā viņam gribas pakārties, jo pietrūkst izaicinājuma. Vai arī mēs dažkārt negribam radīt sev mākslīgas grūtības, lai būtu ko pārvarēt? Ikdienā dažreiz cenšamies no mušas izpūst ziloni. Nenomazgāti trauki un kāds nokavēts autobuss spēj sabojāt garastāvokli uz visu dienu. Ir grūti arī ikdienas sīkumos atcerēties, ka ir lietas, kuras mēs nespējam ietekmēt. Tāpēc tās jāpieņem kā aksioma un ar tām jāsadzīvo. Nemaitāsim garastāvokli ne sev, ne citiem. Labi palīdz vecais un pārbaudītais līdzeklis – izskaitīt līdz desmit.
Bērns izpēta kalendāru un saka, ka šodien saule lec pulksten 8.50.
– Bet kāpēc es to neredzu?
– Tāpēc, ka priekšā ir mākoņi.
– Bet kā tad mēs zinām, ka tā vispār lec?
Gribētos dzīvot ar apziņu, ka gaismas ar katru dienu paliek vairāk, arī tad, ja sauli nevar redzēt.
Šodien diena jau ir septiņas stundas un divdesmit četras minūtes gara.
