Garas darba stundas vietvalži nododas lemšanai, lai likvidētu vai apvienotu komisijas.
Garas darba stundas vietvalži nododas lemšanai, lai likvidētu vai apvienotu komisijas. Tamlīdzīgu lēmumu ieviešana praksē parasti prasa mēnešus. Taču pasargi, Dievs, no publiski pasludinātām nebūšanām kādā kultūras jomā! Šādā gadījumā, lai nodotos lemšanai, jārēķinās ar gadiem. Sak, nav jau laika un naudas, ko kultūras akcijās ieguldīt, tādēļ nav arī vietas, kur tās realizēt.
Dažādos līmeņos piesauktais kultūrnozīmīgums tāpat vien neies zudumā. Kultūra taču ir, kā mēdz sacīt, neatņemama sabiedriskās dzīves sastāvdaļa un bez pajumtes nepaliks.
Lai nu paliek alegorijas, runāsim skaidri un gaiši – par bibliotēkām, kas, starp citu, ir kultūras un izglītības pamatu pamats. Bibliotēku nekad nebūs par daudz. Tiesa, šādas atziņas, melns uz balta ierakstītas, dažādās kultūras celšanas koncepcijās meklēt ir velti.
Nu jau labu laiku klīst runas par to, ka bezpajumtnieka statuss piemērojams Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas filiālei «Ābele», kas līdz šim atradusies privātīpašumā esošās telpās. Šo telpu īre pašvaldības budžetam esot par smagu, tādēļ Dome pēc ilgas prātošanas izšķīrusies par divu Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas filiāļu, proti, «Ābele» un bērnu bibliotēkas «Zinītis», apvienošanu. Tas nozīmē, ka lasītavās jau ierasto saspiestību jutīsim divkārt. Kā sabiedriskā transporta līdzekļos un publiskos rautos.
Varētu jau bibliotēkai mājvietu ierādīt kultūras nama telpās, taču, lūk, tam esot nepieciešami septiņpadsmit tūkstoši.
Nudien nav skaidrs, no kurienes tāda summa grābta, kāda velna pēc vajadzīga sazin kāda telpu pārbūve, ja vien lasītāju vajadzībām nav paredzēts ierīkot modernākās datorinstalācijas vai šiku interjeru. Nu nevajag taču!
Ja jau trīs gadus visā Jelgavā nav iespējams atrast vietu bibliotēkai, kādēļ gan domnieki pavisam nopietni tiešām nevētu lasītājiem ierādīt kādu prāvāku gaņģi savas varas mītnes plašumos? Plašos koridorus un gaiteņus pārbūvēt, jādomā, iznāktu krietni lētāk.
Visbeidzot liriska atkāpe. Tālajos viduslaikos, tālajā Japānā ekscentriski ļaudis, kas sevi dēvēja par dzenbudistiem, praktizēja sirdsšķīsta ubaga vai klaidoņa dzīvesveidu vai arī mitinājās klosteros ar vienu vienīgu nolūku – sasniegt apskaidrību jeb mirstīgai būtnei grūti priekšstatāmu viedumu. Arī tādēļ, lai darītu galu naudas un laika trūkumam. Mūs tātad interesē grāmatas un bibliotēkas. Iesākumā šie dzīves ziņu adepti grāmatas nicināja, bibliotēkas ierīkojot tualešu tuvumā. Pagāja vēl pāris gadsimtu, un viņu krāšņos klosterus greznoja bagātīgas bibliotēkas.
Lai pateiktu un saprastu, kas ir bibliotēka, nav nepieciešama ne retorika, ne kultūrvēsturiskie ekskursi. Aizejiet uz tuvāko bibliotēku, pavadiet tur mīļu brīdi un sapratīsiet!
