Kopš politiskās varas un ekonomikas apstākļu maiņas valstī izvirzīts nerakstīts uzdevums – visās nozarēs pārņemt Rietumu tirgus saimniekošanas pieredzi un praksi.
Kopš politiskās varas un ekonomikas apstākļu maiņas valstī izvirzīts nerakstīts uzdevums – visās nozarēs pārņemt Rietumu tirgus saimniekošanas pieredzi un praksi. Arī kultūras uzturēšana pie labas veselības praktiskās domāšanas ziņā pamatos neatšķiras no citām saimnieciskām aktivitātēm. Ir kultūras produkti un to patērētāji, bet kultūras apriti, tāpat kā jebkuru citu radošu darbošanos, vienlīdz nosaka gars un nauda.
Attīstības koncepcija nav administratīvs plāns
Šī dīvainā laulība, kas gluži nebūs godmaņlaiku jauninājums vai «Šķēles faktora» izpausme, dzimusi līdz ar pirmajām saprāta un pašapziņas pazīmēm, izejot cauri visām civilizācijas attīstības stadijām. Tādēļ, par laimi vai diemžēl, tai nav noilguma, ja vien mūslaiku rafinēto produktu patērētājsabiedrība savu nākotni neiedomājas tehnokrātu bara pirmatnības veidolā, ko apgarotu provinciāli aprobežotu kulturāļu čubināšanās.
No otras puses – bijis pietiekami daudz iespēju apzināties, ka ekonomikas pamatprincipi kultūras praksē automātiski nedarbojas un ka kultūras kopaina un tās garīguma satvars nākotnē ir pārlieku atkarīgs no konkrētām aplēsēm un konceptuālas programmas valstiskā līmenī. Kultūras tirgus īpatnības izsaka savulaik modīgais, nule jau gana nodrāztais kultūrpolitikas jēdziens, lai arī zem tamlīdzīgas birkas pašmāju kultūratbildīgumu postulējošās instances bieži pamanās pabāzt reiz iezaurēto padomjlaiku plānsaimniekošanas saturu.
Savējie sapratīs
Šajā ziņā uzskatāms piemērs bija ne vien bēdīgi slavenais nacionālais ziņojums «Kultūrpolitika Latvijā», bet diemžēl ir arī nesen publiskai caurskatei nodotā 1998. gada Jelgavas «Kultūras attīstības koncepcija». To izlasot, piemēram, ārzemniekam diez vai taps skaidrs: 1) kā tuvākajā nākotnē materializēsies koncepcijā pieteiktā vīzija par Jelgavas kā Zemgales novada kultūras centru; 2) kā un cik lielā mērā noteiktā laika periodā un iepriekš paredzamā līdzekļu deficīta apstākļos kultūratbildīgās institūcijas domā bagātināt Jelgavas kultūras augsni.
Gan satura, gan formas ziņā minēto dokumentu grūti nosaukt par koncepciju. Pusi no paknapā informācijas apjoma veido vispārīgs Jelgavas kultūras iestāžu infrastruktūras raksturojums, bet atlikušo daļu aizpilda vietām simpātiskas, taču galvenokārt nekonkrētas frāzes.
Dokumenta tekstā velti meklēt noteikto mērķu izpildes termiņus, izvērstas un argumentētas rīcības programmas un subsidējuma prioritāšu izklāstu, nerunājot par to, ka šādam dokumentam it kā vajadzētu pievienot arī noilguma termiņu. Tamlīdzīgas «detaļas» jelgavniekiem acīmredzot pārāk labi zināmas un dokumentā nav jāfiksē.
Īstenības pilnveidošana
Jelgavas kultūras attīstības plāna izklāsts gan sākas varen braši: «Kultūras virzībai jāparedz ne tikai garīga, bet arī pirmām kārtām praktiska īstenības pilnveidošanas programma, radot tās realizācijai nepieciešamos apstākļus. Līdz ar to kultūras attīstības koncepcija nav tikai administratīvs plāns, bet arī no ikdienas skatu punkta svarīgāko mērķu un uzdevumu izvirzīšana.»
Diemžēl «īstenības pilnveidošanas programmai» seko tikpat ievērības cienīgs pamatpostulāta noliegums. «Nepieciešamie apstākļi» gan tiek pulka uzskaitīti, bet netiek atklāti to veidošanas priekšnoteikumi.
No koncepcijas izriet, ka kultūras virzību «pārauga» Kultūras un izglītības departaments, «realizē un koordinē» departamentam pakļautais Kultūras centrs, kura piedēklis sabiedriski konsultatīvā Kultūras padome savukārt «izskata un apkopo dažādus projektus dažādu valsts, novada un pilsētas mēroga kultūras programmu finansiālajam atbalstam».
Zināms, ka no pašvaldības kultūrai atvēlētajiem līdzekļiem prāva summa tiek atvēlēta «pārraugu» uzturēšanai. Cik – tas koncepcijā, protams, nav minēts. Kādēļ gan skrupulozajam kultūras «nesēju» aprakstam nevarēja pievienot tikpat skrupulozus skaitļus un faktus par administratīvās sistēmas, tostarp par «pārraugu» rīcībā nodoto, īpašumu bilancēm. Nemaz nav skaidrs, kas tiks darīts, lai samazinātu birokrātiskā aparāta uzturēšanas izmaksas un šos līdzekļus novirzītu tiešajām subsīdijām.
Ja arī «pārraugu» skaits ir samazināts līdz minimumam, minēto pašvaldības institūciju funkcijas un mērķi ir definēti gaužām formāli. Nav skaidrības par pašu būtiskāko – kas tiks darīts, lai nodrošinātu kultūras administrēšanas pāreju no padomjlaiku mantojuma – valsts institūciju monopola līdzekļu sadalē – uz brīvas iniciatīvas projektu sistēmas izveidi. Iznāk aprobežošanās ar projektu klasifikāciju (piemēram, «valsts svētki un atceres dienas», «republikas mēroga pasākumi», «mākslinieciski radošās darbības atbalsts», «kultūrizglītojošās programmas un projekti» utt.) un to piedāvātāju sarakstu, nesniedzot atbildi, kas noteiks šā piedāvājuma kārtību.
Zīmīgs citāts: «Privātpersonas un citas organizācijas, kuras piedāvā kultūras programmas, rada konkurenci pašvaldības kultūras iestādēm. Pilsētā ir šādas potences, bet diemžēl vēl nav apzināta situācija, ko var dot šīs struktūras». Interesanti, ar kādu kultūras pārraudzīšanu nodarbojas kompetentās varas iestādes, pieļaujot, ka kādā pilsētas nostūrī eksistē eifēmi veidojumi, kas tāpat vien par pliku velti briedina Jelgavas kultūras jauno raudzi. Saprotams, ikvienai kultūrvidei sociālā nozīmē raksturīga zināma hierarhija, kuras apzināšana no augšas līdz apakšai gan būtu viens no šādu «koncepciju» autoru pamatuzdevumiem. Turklāt būtu pavisam labi, ja, šādus dokumentus caurskatot, taptu skaidrs, kā varas līmenī tiek saprasta un prognozēta sociālā noslāņošanās, kas gan atalgojuma, gan pusoficiāli paģērēto kultūras nopelnu un prestiža ziņā arvien vairāk būs vērojama arī kultūras jomā strādājošo vidū.
Pavisam likumsakarīgi būtu, ja retajos naudas dalīšanas svētbrīžos savas idejas (projektus, programmas) varētu piedāvāt ikviena fiziska vai juridiska persona neatkarīgi no tā, vai līdz šim nonākusi «nepietiekami informēto» ierēdņu redzeslokā. Tuvākajos piecos līdz desmit gados «potences», iespējams, tiks «apzinātas», taču tas vēl nenozīmē, ka no pašvaldības neatkarīgām iniciatīvām, pēc valsts subsīdijām cierējot, pavērsies «konkurences iespējas». Vismaz «Kultūras attīstības koncepcija» to nesola. Jo vairāk – «finansu trūkuma dēļ Kultūras padome nevar piedāvāt kultūras programmu realizāciju citām struktūrām».
Lieki piebilst, ka to pašu «programmu realizāciju» un ne jau tikai Jelgavas vara nevar piedāvāt arī tādiem kultūras «nesējiem», kuru aizbildņi ir departamenti, padomes un centri.
Piemēram, koncepcijā atzīts, ka budžeta finansējums bibliotēku fondu atjaunošanai ir nepietiekams. Citādi gan būtu jāsaka – smieklīgs. Tā, piemēram, 1997. gadā grāmatu un periodikas iegādei no Domes budžeta atvēlēti 8900 lati jeb 0,12 (!) santīmi uz vienu iedzīvotāju. Tālāk dokumentā minēta arī apmeklētāju skaita palielināšanās pilsētas bibliotēkās, gan nepieciešamība izveidot vienotu bibliotēku informācijas tīklu un atbilstoši mūsdienu tehnoloģijas iespējām pakāpeniski nodrošināt bibliotēku pakalpojumu automatizāciju. Turklāt sadaļā «Finansējums» pieminēta viena no Jelgavas kultūras pamatproblēmām – daudzas kultūras iestādes atrodas privātīpašnieku ēkās (kā zināms, pēc trīs gadu «lemšanas», kur ierādīt mājvietu Akadēmiskās bibliotēkas filiālei «Ābele», pašvaldība to nosprieda piekabināt bērnu bibliotēkai «Zinītis»). «Konceptuālais» secinājums savā lakonismā pārspēj pats sevi: «izdalītie 4,8% finansējuma nesedz visas nepieciešamās vajadzības, nenodrošina kultūras iestāžu visu funkciju veikšanu». Paldies par atgādinājumu!
Varas pašatklāsme
Izbrīnu rada tas, ka šāds saturiski nepilnīgs dokuments ir akceptēts kā koncepcija jeb stratēģisks vadmotīvs, ar kuru kultūras ļaudīm gribot negribot jārēķinās, turpmāko saimniekošanu plānojot. Nedod, Dievs, tikpat ačgārni, kā likti Jelgavas kultūrpolitikas pamati.
Novada kultūras problēmas iztirzājot, risinājuma ceļus meklējot, koncepcijas autori žēlojas, ka pēc pašvaldības vēlēšanām Domes deputāti neesot formulējuši kultūrpolitikas nostādnes, «bāzējoties uz vēlēšanās uzvarējušo partiju priekšvēlēšanu platformām». tādēļ «pilsētas vadības augstākajā līmenī nav akcentētas prioritātes kultūras procesu veicināšanai». Ja partijām arī ir puslīdz skaidras prioritātes, ar kultūru tām visbiežāk ir maz sakara. Un vai tiešām izpratne par kultūras prioritātēm meklējama partiju programmās? Ja jau to noteikšana ir Domes kompetencē un ja deputātiem pašlaik svarīgāki darbi darāmi, kādēļ Domes administrācijai pēkšņi ievajadzējās rakstīt nākotnes vispārinājumos uzlabotu šābrīža kultūras situācijas atskaiti, to uzdodot par kultūras ilgtermiņa attīstības plānu. Koncepcijas taču netiek rakstītas ķeksīša dēļ vai arī, lai aizpildītu aizdomīgi brīvu vietu varas pašatklāsmes dokumentu arhīvā. Koncepcija nav arī, tā vien šķiet, no «dzīvās» kultūras visai tālu stāvošo patronu leksikas abstrakcijām piebāzts traktāts. Tad jau labāk, kultūrmenedžmenta formas mākslā vingrinoties, «uztaisīt» pāris projektu, kurus «izsist cauri», piemēram, Kultūrkapitāla fonda vai reģionālās attīstības programmu konkursos, par artavām Jelgavas kultūras «virzības» vārdā cīnoties.
* citāti no «Jelgavs kultūras attīstības koncepcijas».
