Cik labi gan būtu, ja degsme un azarts, ar kādu Kondrāts Kalējs tiek pasludināts par nelieti, pārtaptu vainas pierādīšanas azartā un galu galā faktos.
Cik labi gan būtu, ja degsme un azarts, ar kādu Kondrāts Kalējs tiek pasludināts par nelieti, pārtaptu vainas pierādīšanas azartā un galu galā faktos. Tiesa, fakti bieži pierāda vien kailo patiesību un piesedz zināšanas, kuras var būt arī nepatiesas.
Zināms, ka par noziegumiem pret cilvēci aizdomās turētais, no ASV, Kanādas un Lielbritānijas izraidītais Austrālijas pavalstnieks kara laikā dienējis masu slepkavotāja Arāja komandā. Par to pats Kalējs dienesta laikā neko neesot zinājis, tātad vienlaikus atzīstot, ka Arāja komandā tomēr dienējis. Citādi viņš sevi uzskata par nevainīgu.
Rietumu specdienesti un nule arī Austrālijas varas iestādes ebreju organizāciju ietekmē pūlas pierādīt, ka Kalējs piedalījies ebreju šaušanā un citos slaktiņos. Pagaidām neveiksmīgi.
Saprotams, smagiem noziegumiem nav noilguma un arī Kalēja solīdais vecums nevar būt traucēklis, lai turpinātu izmeklēšanu – pat tad, ja iegūt neapgāžamus vainas pierādījumus ir tikpat kā neiespējami. Tas jādara kaut vai tādēļ, ka izmeklēšana palīdz noskaidrot dažas vēstures tumšās lappuses un varbūt pat nonākt pie jaunatklājumiem. Protams, patiesības, nevis sensācijas vārdā.
Skaidrība nāktu par labu arī pašam Kalējam. Ja sirdsapziņa ir tīra, nav taču par ko uztraukties. Un Kalējs arī neuztraucas, jo piecpadsmit gadu laikā ar «spiedienu» esot apradis. Herberta Cukura liktenis, šķiet, viņam nedraud, par spīti tam, ka daži «zina» – Kalējs ir vainīgs.
Uzmanības centrā atkal ir gadījums, kad tamlīdzīgas zināšanas pelna īpašu ievērību. Nezinot ar Kalēja vēsturi saistītās peripetijas, tas, iespējams, ir vienīgais veids, kā tuvoties patiesībai. Tiesa, no dažādām pusēm.
Par Kalēja vainas pakāpi var zināt, gremdējoties vēstures annālēs un riskējot piedzīvot sokratisko atklāsmi «Es zinu, ka neko nezinu». Var arī zināt, kombinējot sentēvu okultisma un telepātiskās diagnostikas metodes, ko pēdējā laikā reizumis pieprot prezidente. Sak, ja jau Kalējs savos solīdajos gados tik daudz ceļo, nevis rāmi pavada vecumdienas savrupmājā ar baseinu un suni, tad acīmredzot ir vainīgs.
Krietni modernāka izziņas teorija tamlīdzīgu viedēšanu smalki dēvē par redukcijas principu, kas domu jucekli un neziņas tumsu kliedē pēc vienkāršas, bet iedarbīgas formālās loģikas shēmas. Apmēram tā: zināms, ka mātei ir kašķīgs raksturs, par meitu zināms tik vien, ka viņa pasaulē nākusi no untumainās mātes klēpja. Galapremisa: arī meita ir īsta ragana.
Vai tik šādā veidā Latvijas tautai pa laikam netiek piespēlētas atklāsmes par pedofiliem, plaša mēroga blēžiem, nekam nederīgiem prokuroriem un kara noziedzniekiem? Īpaši, ja pēdējo neliešu kategoriju veido latvieši.
Kalēja lieta, kuras šķetināšanā beidzot iesaistījušās arī pašmāju varas iestādes, tomēr nav pedofilijas skandāls, par kuru visi zina visu. Tajā ir tikai viena stulba detaļa. Proti, lietas būtība, kas, par spīti starptautiskajai rezonansei un smagajam nozieguma sastāvam, būtu jāaplūko pēc kriminālprocesa standartiem, tiek «pagarināta» latviešu un ebreju attiecību noskaidrošanas virzienā. Šajā ziņā diemžēl izceļas arī galvenais Kalēja vainas uzturētājs Vīzentāla centrs un tā vadītājs Efraims Zurofs, sludinot, ka «tiesas prāvai Latvijā būtu īpaša vēsturiska un morāla nozīme», jo kopš Latvijas neatkarības atgūšanas šeit neesot sodīts neviens nacistiskais noziedznieks, lai gan «vietējie iedzīvotāji aktīvi sadarbojās ebreju iznīcināšanā». Nav skaidrs, ko Vīzentāla centra vadītājs domā ar «aktīvo sadarbību», bet taisnība ir vēsturniecei Ilgai Kreitusei. Viņa jautā, kas E.Zurofam devis tiesības apšaubīt Latvijas morāli.
Gan jau arī viens otrs letiņu bāliņš, klajas demagoģijas inspirēts, pats teju, teju no aizkrāsnes nokāpis, kādā saziņas līdzekļu kanālā noņurdēs: «Ko tie žīdi iedomājas!» Tālākais scenārijs ir labi paredzams. Ja nu vēsture patiešām atkārtojas?
