Nevis činkstēt, bet rosīties, meklēt iespējas, kā ne tikai izdzīvot, bet arī pelnīt, lai attīstītos, – tas laukos joprojām ir un būs pats nozīmīgākais.
Nevis činkstēt, bet rosīties, meklēt iespējas, kā ne tikai izdzīvot, bet arī pelnīt, lai attīstītos, – tas laukos joprojām ir un būs pats nozīmīgākais. Daudz ierosmju un zināšanu zemniekiem var dot un palīdzēt dažādie mūsu un ārvalstu konsultanti, zinātnieki. Daudz kas viņam pašam ir prātā, tikai jāgrib atcerēties un pielāgot to šīsdienas prasībām. Un vēl labāk, ja tiek galā ar latvieša nenovīdību un pēc laba padoma palūkojas arī pāri savai sētai uz kaimiņa pusi. Talkā nāk arī četras lappuses «Laukos un sētās».
5. lappusē savas domas, kā palīdzēt cukura ražotājiem, izsaka fabrikas akcionārs Karps Lavrenovs. Var viņam piekrist, var nepiekrist, taču galvenais, ka cilvēks nav vienaldzīgs. 6. lappusē zināšanas papildināt palīdz publikācijas rubrikā «Zemnieka ABC», kaimiņa pieredzi uzzināsiet, lasot 7. lappusi, bet 8. lappusē – kā saimnieko Kanādā un derīgi padomi.
Ir sācies 2000. gads. Tas noteikti iezīmēsies ar dzīves intensitātes palielinājumu. Latviski to vislabāk var raksturot ar vārdiem «steidzamība», «brāzmainība». Šķiet, šis gads notikumu attīstības ziņā nebūs no lēnajiem, ja spriežam pēc valdības iecerēm. Paaugstināt valsts rosīguma tempu liks arī eirointegrācijas pasākumi. Darāmā kļūs vairāk, bet tam atvēlētā laika – mazāk. Taču šāds darba stils reizēm izrādās visai efektīvs: jo vairāk darītājs uzņemas, jo vairāk un kvalitatīvāk viņš arī paveic.
Viens no obligātiem ražīga darba nosacījumiem ir pilnvērtīgas atpūtas iespējas. Jaunākie pētījumi liecina, ka atpūtai ir efekts un atdeve, ja tajā tiek harmoniski savienoti fiziskās un garīgās atpūtas komponenti. Viena no šādām Latvijā pieejamās atpūtas iespējām ir lauku tūrisms. Tam ir virkne priekšrocību. Lauku tūrisms gandrīz katram ir pa kabatai. Tas neprasa pārvarēt lielus attālumus un ilgu laiku pavadīt ceļā, tam nav nepieciešamas arī specifiskas iemaņas vai liela fiziska piepūle. Un galvenais – Latvijas apstākļos nav labāka veida «galvas iztīrīšanai», kā aiziet uz mežu, pie jūras, sakurt ugunskuru kāda ezera krastā. Interesanti, ka visi, kas snieguši lauku tūrisma pakalpojumus, ir pamanījuši, ka galvenais motīvs, kādēļ pilsētnieki dodas atpūsties pie dabas krūts, ir klusums. Tā ir lielākā lauku tūrisma vērtība, lielākais kapitāls.
Ja reiz tas ir kapitāls, tad tas jāmāk arī laist apgrozībā un jāpelna nauda. Uz to Latvijas lauksaimniekus mudina arī Eiropas Savienības (ES) SAPARD programma, kurā, kā «Ziņas» jau ir rakstījušas, daļa naudas atvēlēta arī lauku tūrisma atbalstam. To, ka šī uzņēmējdarbības nozare nav bezperspektīva, jau labu laiku pierāda Limbažu rajona lauksaimnieki, kas apmēram 50 saimniecībās cenšas attīstīt šai nozarei atbilstošu infrastrutūru. Protams, ka lielu lomu viņu biznesa attīstībā spēlē jūras tuvums, taču tas tomēr nav galvenais veiksmīga un pieprasīta lauku tūrisma attīstībai. Piemērs, kā nevajag izmantot jūras tuvumu un kūrortpilsētas statusu, ir Jūrmala, kuru PSRS ziedu laikos apmeklēja vairāk nekā divi miljoni tūristu gadā, bet pašlaik nesakārtotās infrastruktūras un niecīgo izklaides iespēju dēļ tā ir pamesta pilsēta, kuru vasarās nepārpludina pat Latvijas iedzīvotāji, kur nu vēl ārvalstu tūristi. Salīdzinājums ar Palangu vai Klaipēdu nav Jūrmalai glaimojošs.
Kā kontraversālu piemēru varu minēt Ojāra Feldberga izveidoto Pedvāles atpūtas kompleksu pie Sabiles. Tur tuvumā nav jūras, taču ir sakopta, harmonizēta un ar mākslas darbiem papildināta dabas ainava, kas, protams, pievelk tūristus, arī ārzemju. Tādu vietu Latvijā ir simtiem, bet nez kādēļ, iekopti dabas parki tajās nav bieža parādība.
Zināmu pārmetumu daļu jāuzņemas arī valdībai, Rīgas Domei un citām ar pasažieru satiksmi saistītām valsts institūcijām. Tas, ka starp Rīgu un Stokholmu joprojām nav izveidojusies regulāra un droša pasažieru satiksme, neveicina tūristu pieplūdumu no Skandināvijas. Es pieļauju, ka arī tur ir cilvēki, kas labprāt apmeklētu Latvijas laukus, taču viņi dažādu iemeslu dēļ neizvēlas aviopakalpojumus. Satiksme starp mūsu valsti un Rietumiem lielā mērā notiek caur Rīgu, un tādēļ ārvalstu tūristi visbiežāk iegriežas tikai Pierīgā – Siguldā, Saulkrastos, Cēsīs –, bet tālākie rajoni paliek neapmeklēti, lai gan tieši tādos valsts nostūros ir vērojama neizpušķota, dabīga Latvijas ainava. Arī klusuma tur ir vairāk, taču bieži trūkst uzņēmīgu cilvēku un valda neziņa par jauno, bailes kaut ko uzsākt. Vēl viens problēmas aspekts slēpjas totalitārisma laiku psiholoģijā, kuras iespaidā laucinieki nav gatavi strādāt apkalpojošajā sfērā un aprūpēt viesus, neizjūtot nekādus kompleksus. Varbūt tomēr ir vērts papūlēties sakopt savas mājas apkārtni, pakonsultēties pagastmājā un ievietot informāciju par savu apmeklētājus uzņemt gatavo saimniecību, teiksim, internetā. Tas nav pārāk dārgi. Cik man ir zināms, lielākā daļa internetā reklamēto Latvijas saimniecību bija noīrētas tūkstošgades svinībām. Varbūt kaut ko lietas labā var darīt nākamo Jāņu sakarā – daudzi tos noteikti nesvinēs pilsētās.
Jāatzīst, ka arī Jelgavā ir cilvēki, kas aktīvi atbalsta lauku tūrisma attīstības ideju. Viens no tiem ir Jelgavas pašvaldības Komunālās pārvaldes direktors Valentīns Grigorjevs, kas vēl pagājušā gada nogalē sarunā ar «Ziņām» pauda pārliecību, ka
PHARE un citu ES strukturālo fondu līdzekļus nevajadzētu vienkārši «noēst», bet ieguldīt arī lauku tūrisma attīstībā.
