Reiz kādā karaļvalstī saslimusi princese.
Reiz kādā karaļvalstī saslimusi princese. Viņa jau bijusi uz nāves gultas, un neviens no galma gudrajiem ārstiem nav varējis palīdzēt. Taču kāds dakteris darījis zināmu, ka princesei vienu nakti jāpārguļ laimīga cilvēka kreklā un visas kaites būs kā ar roku atņemtas. Karalis tā nopriecājies par šo vēstījumu un tūdaļ pat pavēlējis kādam no laimīgajiem ministriem nogādāt viņam savu kreklu. Liels bijis karaļa izbrīns, kad visā galmā nav atrasts neviens laimīgs ministrs vai galminieks. Visiem kaut kas tomēr pietrūcis īstai laimei. Tad karalis pavēlējis trubadūriem braukt pa visu valsti un sameklēt kādu laimīgu cilvēku. Tā nu trubadūri devušies ceļā, braucot dienu un nakti, bet velti – visapkārt neviena laimīgā. Gandrīz jau zaudējuši pēdējo cerību, trubadūri tomēr atrada kādu avju ganu, kurš ar smaidu atbildējis, ka viņš ir pilnīgi laimīgs. Karalis vēl pārjautājis, vai viņam tiešām nekā netrūkst, bet gans tik atkārtojis, ka laimīgāka cilvēka par viņu nemaz nevarot būt. Tā nu valdnieks jau cerējis, ka princese beidzot glābta, un steigšus lūdzis ganam kreklu. Bet gans atbildējis, ka krekla viņam nemaz nav.
Šādu pasaku par laimīgiem cilvēkiem saviem studentiem bieži stāsta LLU Veterinārmedicīnas fakultātes Patoloģijas un parazitoloģijas katedras vadītājs Oļģerts Parčinskis, kas tieši šodien svin savu vārdadienu, bet laimīgs jūtas visu mūžu.
– Var jau būt, ka laimes izjūtu man šūpulī ielikuši vecāki, kas dzīvoja lielā saskaņā. Viņu dzīvesstāsts ļāva noticēt patiesai mīlestībai. Mans tēvs bija Polijas armijas virsnieks, bet mamma dzīvoja Preiļu rajonā. Pirmā pasaules kara laikā viņas ģimene evakuējās uz Voroņežas apgabalu, kur nometnē bija arī Krakovā krievu gūstā saņemtais tēvs. Mamma palīdzēja viņam izbēgt. Tēvs, nespēdams aizmirst šo liktenīgo jaunkundzi, pēc pāris gadiem, dienot Polijas armijā, palīdzēja latviešiem atbrīvot Latgali un sameklēja mammu. Vēl vairākas reizes braucis uz Latviju un lūdzis viņas roku, līdz saņēmis jāvārdu, – stāsta Oļģerts.
Pēc tam jaunā ģimene pārcēlusies uz dzīvi Polijā, kur pēc pāris gadiem sevi pieteicis arī Oļģerts.
– Mamma bija īsta Latvijas patriote un ļoti vēlējās man ielikt kādu patiesi latvisku vārdu. Tolaik modē bija Oļģerts, bet problēma radās, kad mani vajadzēja kristīt. Mācītājs atteicies to darīt, jo vārds esot tīri pagānisks. Tā es tiku vēl pie viena vārda – Jānis, – stāsta šīsdienas gaviļnieks.
Līdz Otrajam pasaules karam Oļģerts dzīvoja Polijā. Tur neesot bijis modē svinēt vārdadienas, un šī tradīcija iegājusies, tikai pārceļoties uz dzīvi Latvijā.
– Tagad lielākoties tiek svinēts fakultātē – mani neaizmirst neviens. Lielas dāvanas gan netiek pasniegtas, bet visi zina, ka es ļoti priecājos par jebkuru vēstures vai filosofijas grāmatu. Tā taču ir vērtība, – atzīst Oļģerts.
