Turcijā kopš 1984. gada nevienam nav izpildīts nāvessods, tomēr Turcijas cietumā mīt viens cilvēks, kura nāves dēļ citi ir gatavi mirt.
Turcijā kopš 1984. gada nevienam nav izpildīts nāvessods, tomēr Turcijas cietumā mīt viens cilvēks, kura nāves dēļ citi ir gatavi mirt. Abdulla Odžalans, vienu nīstamākais, otru – dievinātākais cilvēks, pagājušā gada februārī tika izdots Turcijas varas iestādēm. Odžalans ir Kurdu darba partijas līderis, un daudzi turki viņu vaino 37 000 cilvēku nāvē – tieši tik gājuši bojā militārās akcijās, kas jau kopš 1984. gada norisinās pret kurdu nemierniekiem Turcijas austrumos.
Septiņas stundas Turcijas Ministru prezidents Edzevits un koalīcijas partneri nosēdēja zem Ataturka portreta un lēma par Abdullas Odžalana nodošanu Eiropas Cilvēktiesību tiesas rokās. Izlēma par labu Strasbūrai, sak, nogaidīsim, ko sacīs cilvēktiesību aizstāvju citadele.
Ministru prezidents Edzevits, kas nāk no Demokrātiskās kreiso partijas atbilstoši savas partijas kopējai viedoklim principā iestājas par nāvessoda atcelšanu Turcijā, kas savukārt pa spalvai glauda Eiropas Savienības pozīciju šajā jautājumā. Tomēr arī Ministru prezidents ir tikai cilvēks, un viņš saprot, ka Strasbūras tiesas lēmumu var gaidīt pat vairākus gadus. Edzevita koalīcijas partneri ir nacionāli noskaņotas partijas, viena no tām – Nacionālistiskās kustības partija. Tādējādi Ministru prezidentam jānovilcina Odžalana nāvessoda izskatīšana parlamentā, kā to paredz Turcijas likumdošana. Lēmumu, ko pieņems parlaments, ietekmēs divi apstākļi – vēlme iekļūt Eiropas Savienībā (kur Turcijai būs daudz grūtāk iespraukties, ja Odžalanu sodīs ar nāvi) un nacionālistiski noskaņojumi, kurus neievērojot, var palielināties spriedze valstī. Kurš lemšanas brīdī dominēs, to droši vien gribētu zināt arī Ministru prezidents.
Odžalana apcietināšana nošāvusi divus zaķus. Pirmais krita pagājušā gada pavasarī, kad šausmas iedvesošā personība tika izmantota partiju priekšvēlēšanu kampaņā. Ultralabējā Nacionālistiskās kustības partija Odžalanu izvēlējās par centrālo tēmu un solīja viņu sodīt ar nāvi, nākot pie varas. Šīs partijas galvenie uzklausītāji un vēlētāji bija sadursmēs ar kurdu nemierniekiem bojā gājušo karavīru un arī mierīgo iedzīvotāju piederīgie. Un no viņu vidus nāk cilvēki, kas gatavi sevi apliet ar benzīnu un publiski sadedzināties, ja Odžalana netiks pakārts. Nacionālistiskās kustības partijas līderis Bahdzelli pagaidām arī nav atmetis cerību panākt nāvessoda izpildi kurdu līderim, dūšīgi izspēlējot politisku spēli. No vienas puses, akceptējot Odžalana «došanos» uz Strasbūru, no otras puses, paturot prātā laiku, ko prasa šādas tiesas prāvas, Bahdzelli mudina Ministru prezidentu pasteigties ar nāvessoda «projekta» izskatīšanu parlamentā. Tādējādi, ja Strasbūras likuma pantu tulkotāji pārāk vilcināsies, Turcijas parlamentam būs pašam savs lēmums. Un tas var arī nebūt Odžalana dzīvībai par labu. Tomēr ultralabējie abos gadījumos varēs mierīgi naktīs gulēt, jo savu vēlētāju labā būs darījuši visu iespējamo.
Otrais «zaķis» krīt līdz ar Turcijas valdības pieņemto lēmumu par Odžalana nodošanu starptautiskas tiesas rokās. Ikvienam ES funkcionāram uzreiz top redzams, ka Turcija ir eiropeiski domājoša valsts, kas savas nacionālās intereses pakārto Eiropas likumiem. Pārāk ilgais konflikts ar Grieķiju, ko Turcija nekādi nevēlas ļaut izlemt Hāgas starptautiskajai tiesai, pašlaik tiks notušēts ar Odžalana «izdošanu». Kurdu līderis arī steidz paust savus paziņojumus, ka turkiem un kurdiem nopietni jātiecas pēc miera un attiecību noregulēšanas. Odžalans lūdza neuzskatīt viņa «došanos» uz Strasbūras Cilvēktiesību tiesu par vienas Turcijas iedzīvotāju daļas uzvaru un otras – sagrāvi, jo šajā gadījumā ieguvēji ir visi. Turcijai jau sen ir nepieciešamas reformas. Īpaši cilvēktiesību jomā.
