Kāda būs literatūra nākotnē, vai grāmatas zaudēs savu pievilcību lasītāju acīs un to vietā stāsies iespēja romānus lasīt datorā, par to pārdomās dalās jelgavnieks dzejnieks Eduards Aivars (Aivars Eipurs), kas nesen izdevis jaunu grāmatu.
Kāda būs literatūra nākotnē, vai grāmatas zaudēs savu pievilcību lasītāju acīs un to vietā stāsies iespēja romānus lasīt datorā, par to pārdomās dalās jelgavnieks dzejnieks Eduards Aivars (Aivars Eipurs), kas nesen izdevis jaunu grāmatu.
Kā jūs sākāt rakstīt dzeju?
– Jau pirms skolas zināju, ka būšu rakstnieks, tikai pēc tam tas mazliet piemirsās. Toreiz gan es vairāk domāju par prozu. Dzejoļus sāku rakstīt pilnīgi spontāni. Par dzeju nopietni sāku interesēties apmēram divdesmit gadu vecumā, pārsvarā par gadsimta sākuma krievu liriku. Ar Latvijas Universitātes studentu celtnieku vienību biju Kamčatkā. Turienes daba mani tik ļoti aizrāva, ka arī Latviju ieraudzīju pavisam citā krāsā, var teikt: man atvērās acis. Tas izraisīja spilgtu emocionālu pārdzīvojumu. Pēc tam četrus gadus nostrādāju Annas Brigaderes muzejā «Sprīdīši» Tērvetē. Tad es sāku rakstīt. Man bija 26 gadi. Publicēties sāku vēlāk – 29 gadu vecumā.
Tagad populāri ir rakstīt dzeju jau agrā vecumā. Vai tas ir labāk, nekā to sākt darīt vēlu?
– Var būt visādi. Īpašu kritēriju nav – dzeju var rakstīt jauns cilvēks, var arī sākt vēlu. Ar prozas darbiem ir citādi. Pilnasinīgu laikmeta romānu grūti uzrakstīt divdesmit gadu vecumā. Lai būtu jau plašāks filosofiskais tvērums un izveidojies savs pasaules uzskats, prozaiķim jābūt diezgan nobriedušam cilvēkam. Īsti vērienīgus romānus varētu radīt 50 vai 60 gadu vecumā, varbūt arī 40 gados. Ar to es domāju nevis šauri psiholoģiskas vai filosofiskas studijas, bet pamatīgu romānu, kurā ietverts viss laikmeta atspoguļojums, kas tautai kalpo kā plašs izziņas materiāls.
Ko jūs pats labprāt lasāt?
– Sev par lielu postu – avīzes. Es dzīvoju visam līdzi – iekšpolitikai, kultūras procesiem. Protams, lasu dzeju, arī svešvalodās, filosofiskus darbus, vismaz 50% ir garīga satura grāmatas – interpretācijas par Bībeli. Romānu gan man ir grūti izlasīt līdz beigām, neizskaidrojamu iemeslu dēļ var palikt nepabeigtas pat 20 lappuses. Būtībā tas ir saprotami, jo es lasu grāmatas, kur katru lappusi var skatīt kā atsevišķu mākslas darbu, nevis tādas, kurās ir lineāra sižeta līnija. Tādās parasti jātiek līdz beigām, lai visu saprastu.
Kāda, jūsuprāt, ir literatūra šodien?
– Man šķiet, ka tai vēl nedraud briesmas. Viena daļa cilvēku dzīvo ļoti mūsdienīgos ritmos, un es pat domāju, ka paši talantīgākie, kas varētu sarakstīt prozas darbus, pašlaik nodarbojas ar kaut ko citu. Nevar arī apgalvot, ka paši spējīgākie paliek – varbūt kāds vienkārši sapsihojas, sāk lietot narkotikas un nomirst, nemaz netiekot līdz rakstīšanai. Par to, protams, var strīdēties. Cilvēki lielākoties ir konservatīvi, tāpat kā vēl ilgi viņiem baudījumu sniegs eļļas gleznas, arī grāmatas pastāvēs.
Vai jūs varētu nosaukt kādu Latvijas 21. gadsimta autoru?
– Tāda nav. Ja būtu kāds ļoti talantīgs fantasts, kas saliktu kopā detektīvu, filosofiju, kaut kādu nākotnes modeli… Kaut gan nākotnes projicēšana ir ļoti riskanta lieta, jo arī cilvēku fantāzija ir ierobežota. Man liekas, ka vēl jābūt kādam pilnīgi citam zinātniskajam pavērsienam, piemēram, datoru jomā. Būs vēl jauni atklājumi, pārmaiņas, un arī cilvēki ies laikam līdzi.
Vismaz pašlaik šķiet, ka ne latviešu, ne ārzemju literatūrā neesmu pamanījis nevienu, ko varētu droši nodēvēt par 21. gadsimta rakstnieku. Par kino gan varu pateikt – «Matriks» varētu būt pirmais par nākamā gadsimta filmu uzskatāmais darbs.
Vai jūs lasāt jauno autoru darbus?
– Jā, protams. Agrāk es palīdzēju veidot literārās nometnes «Aicinājums». Rakstīju arī recenziju grāmatai «21 no 21. gadsimta». Tā bija laba, bet arī tur nebija neviena, ko varētu nosaukt par nākamā gadsimta darbu.
Tiek uzskatīts, ka literatūras darbi drīz tiks lasīti datorā. Jūs tam piekrītat?
– Var jau būt, ka šāds process tiešām ir sācies, bet, lai visi tiktu pie tādas iespējas, ir jāpaiet piecdesmit sešdesmit gadiem. Varbūt ap 2050. gadu kaut kas tāds varēs notikt.
«Dzīvei aiztekot, pazūd mūsu laiks, nekā citādi to nevar uzglabāt par patiesu īpašumu kā tikai mūžības veidā, kas ir arī mākslas veids.»
(Dž.Santanja.)
Jelgavniekam – jauna grāmata
«Mana skaistā jaunība
Kaut tu neatgrieztos!
Man tevis nav žēl!»
(No grāmatas «Vasaras sniegs».)
Nesen iznākusi Eduarda Aivara grāmata «vasaras sniegs». Autors uzskata, ka to labprāt varētu lasīt dažādu paaudžu pārstāvji. – Es rakstu it kā sev, bet kaut kur prātā ir arī doma – gan jau to lasīs vēl kāds. Protams, ir arī tādi dzejoļi, kurus, visticamāk, sapratīs tikai neliela daļa cilvēku, tomēr pārsvarā tos var lasīt visi, – atzīst autors. Priecīgi varētu būt tie lasītāji, kam patīk dzejoļi ar atskaņām, jo tādu «Vasaras sniegā» ir daudz.
