Mūžīgā jaunība, skaistums, spēks, pievilcība līdz pat sirmam vecumam – tas ir viens no cilvēces senākajiem un lielākajiem sapņiem.
Mūžīgā jaunība, skaistums, spēks, pievilcība līdz pat sirmam vecumam – tas ir viens no cilvēces senākajiem un lielākajiem sapņiem. Pasaules literatūra un folklora jaunības noslēpuma meklējumos nostaigājusi garus ceļus – no vampīriem un sniegbaltītēm līdz Dorianam Grejam. Tomēr mūsdienās reti kurš būs ar mieru paļauties uz mākslinieka gleznotu portretu, cerot, ka notiks brīnums un tas sāks novecot ķermeniskā prototipa vietā, kā to panāca Dorians Grejs. Mūsdienu metodes ir izsmalcinātākas. To pierāda kaut vai tas, kā dažu tūkstošu gadu laikā ir palielinājies cilvēka vidējais vecums. Senajā Romā tas bija 22 gadi, bet šodien rūpnieciski attīstītajās valstīs sasniedz 76 gadus. Kā atzīst vācu psihoterapeite Eva Vlodareka, skaistam bērnam ir vieglāk veidot attiecības gan ģimenē, gan arī ārpus tās nekā tādam, ko daba nav bagātīgi apveltījusi. Tomēr pret skaistu cilvēku, viņam kļūstot vecākam, palielinās prasību spiediens. Bieži vien skaistie dzīves laikā tādas īpašības kā stila izjūtu, šarmu, draudzīgumu ir atstājuši novārtā, «pārtikdami» tikai no sava skaistuma. Psihoterapeite uzskata: ja skaistuļi savlaicīgi būtu pamanījuši laika lamatas un izkopuši savu personību, krunku un dubultzoda parādīšanās neko nemainītu, jo pat dzejnieki pamanījuši, ka ķermenis pārtulko dvēseli acīmredzamajā.
Visvairāk pasaulē ķermeniskais ideāls tiek apjūsmots tieši eiroamerikāniskajā kultūrā, ierādot ķermenim vienu no galvenajām vietām cilvēka personībā. Un šajās vizuāli orientētājās sabiedrībās nostiprinās liels depresīvs spiediens, veidojot bedri starp skaistuma ideāliem un realitāti, kas rodas, vēlamajam nepārtopot par esošo. Piemēram, Vācijā drīz vien puse no iedzīvotājiem pārkāps četrdesmit gadu slieksni, un liela daļa no viņiem cieš no liekā svara, tomēr gan žurnāli, gan arī televīzijas ekrāni tiek pārpludināti ar skaistu un tievu cilvēku attēliem. Amerikāņu psihologu pētījums savukārt liecina, ka skaistie cilvēki nav laimīgāki par citiem. Viņiem nav ne ciešākas draudzības, ne mīlošāku partneru, ne labāka darba, ne arī augstākas pašvērtības apziņas – īpašību, ko pierasts uzskatīt par laimes ķīlu. Arī jaunāki cilvēki nav laimīgāki par vecāka gadagājuma ļaudīm. Turklāt skaistuļus nereti mēdz apskaust un neieredzēt. Lai arī cik tas neizklausītos dīvaini, laimīgāki cilvēki tiecas sevi uztvert par daudz skaistākiem, nekā to nosaka objektīvie rādītāji.
Dzīšanās pēc skaistuma ir tikpat sena kā cilvēce un arī tikpat daudzveidīga. Šodien ķirurgi modelē skaistākas kājas, sejas, lielākas vai mazākas krūtis. Kosmētiskās rūpniecības izstrādājumi miljoniem eksemplāros pārpludina pasaules tirgus. 1998. gadā tikai Vācijā par skaistumkopšanas līdzekļiem tika iztērēti aptuveni seši miljardi latu. Tomēr skaistumu nosaka skatītāja acs, lai arī daudzas sievietes tādēļ gatavas mērdēt savus ķermeņus. Mičiganas Universitātē tika veikts pētījums, kurā iesaistītajiem studentiem tika lūgts – vienai daļai apģērbt biezus džemperus, bet otrai – peldkostīmus. Testa laikā tika uzdoti dažādi jautājumi par viņu ārējo izskatu un pievilcību. Vēlāk sekoja matemātisks tests, līdz beigās visiem tika piedāvāts apēst šokolādi. Daudzas sievietes, kas bija apģērbušas peldkostīmus, eksperimenta laikā kautrējās no sava ķermeņa vai arī centās to apslēpt. Turpretī vīrieši situāciju uztvēra kā normālu. Kā jau tika gaidīts, kautrīgās sievietes šokolādei testa beigu daļā tikko pieskārās. Tāpat arī peldkostīmos tērptajām sievietēm bija daudz sliktāki matemātiskā testa rezultāti, kas pierāda to, ka jautājums, kā es izskatos, iespaido sieviešu analītiskās spējas.
Deviņdesmitajos gados ir veikti vairāki pētījumi, kas norāda, ka arī aizvien vairāk vīriešu lielu uzmanību pievērš ārējam izskatam un ka kopumā pēdējo trīs gadu desmitu laikā palielinājies to cilvēku skaits, kas nejūtas labi «savā ādā». Pirms divdesmit pieciem gadiem ar savu izskatu nebija apmierināti tikai 25 procenti aptaujāto, 1998. gadā – 56 procenti sieviešu un 43 procenti vīriešu nebija mierā ar paša ķermeni. Attieksme pret savu spoguļattēlu kļūst aizvien kritiskāka. Amerikāņu zinātnieki veikuši pētījumu, kas pierādīja, ka 44% sieviešu un 33% vīriešu nevēlas redzēt savu vēderu. Dīvaini ir tas, ka paša uztvertā ķermeņa attēls realitātē ir citāds. Bieži cilvēki ir skaistāki, nekā viņi domā.
Galvenie vaininieki skaistuma ideālu formēšanā un deformēšanā ir atrasti – masu saziņas līdzekļi, kas rāda daudziem neaizsniedzamos ideālus. No tā cieš gan sievietes, gan arī vīrieši. Tikmēr katrs cīnās ar saviem līdzekļiem – Vācijas slimokase izdevusi grāmatiņu, kur viens ieteikums pusaudžiem skan šādi: «Atbrīvojies un jūties skaists – nekas nedara tik neglītu, kā dzīšanās pēc skaistuma!»
