Jau bērnībā Gintai Linītei bija savs muzejs ar veciem gludekļiem un dažādiem laukos atrodamiem seniem priekšmetiem.
Jau bērnībā Gintai Linītei bija savs muzejs ar veciem gludekļiem un dažādiem laukos atrodamiem seniem priekšmetiem. Tagad viņas pārziņā ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes muzejs. Ar savu izvēli Ginta ir apmierināta.
Bērnībā vispirms gribēju būt sunīšu dresētāja cirkā, pēc tam arheoloģe un vēlāk feldšere uz kuģa. Man jau toreiz laukos bija savākts milzīgi daudz vecu gludekļu un citu interesantu lietu. Tad es nedomāju, ka kādreiz varētu būt muzeja vadītāja. Varbūt ietekmēja arī tas, ka mans tēvs vienmēr ļoti interesējies par vēsturi. Pamatskolas laikā vēl spēlēju teātri, bet jau vidusskolā sapratu, ka tas mani nesaista.
Nebiju īpaši paklausīgs bērns. Uz mani drīzāk bija attiecināms teiciens: gribēju kā labāk, sanāca sliktāk. Nekad gan neesmu bijusi raudulīga un histēriska. Milzīgi lielu bērnības grēku, par ko vēl tagad atgādinātu, man nav, bet kaut ko mēdzu sastrādāt ik pa laiciņam. Piemēram, organizēju klasei kopīgu stundu «bastošanu». Mācījos pašā «briesmīgākajā» klasē, tāpēc kaut ko pārtrumpot nedarbu ziņā bija gandrīz neiespējami. Turklāt mēs visa klase bijām dzimuši ugunīgā zirga gadā – tam atbilstoši arī dzīvojām. Skolas gadi tiešām pagāja jautri. Bija arī dažādas iespējas, kā ārpusklases nodarbībās pavadīt laiku, un par pulciņu apmeklēšanu jāmaksā nebija.
Draugi noteikti nav iegūti tikai skolas laikā. No katra dzīves posma man ir pa labam draugam. Viņi iepazīstas savā starpā, un kopumā veidojas diezgan interesanta kompānija. Satiekos ar klases biedreni, ar kuru sēdējām vienā solā. Ļoti laba draudzene man ir no laukiem – viņa dzīvoja blakus mājā. Arī ar vīra draugu sievām, ar kaimiņieni ir ļoti labas attiecības.
Es ar cilvēkiem iepazīstos diezgan viegli, it īpaši ar tiem, kas jau pirmajā brīdī šķiet simpātiski. Ir arī tādi, ar kuriem man neveidojas labas attiecības. Reizēm gan izrādās, ka tieši tie, ar kuriem no sākuma nesaprotos, ir paši labākie. Pirmais iespaids parasti ir mānīgs. Pirmais, ko ievēroju cilvēkos, ir humora izjūta. Ja tā piemīt, varu būt droša – viņš ir jauks! Esmu ļoti sabiedrisks cilvēks. Ja kāds nevar iztikt bez sabiedrības – tā esmu es! Kopā ar foršiem cilvēkiem es varu darīt gandrīz visu, atkarībā no tā brīža garastāvokļa. Man no visas sirds patīk cilvēki, kas ir entuziasti, kas grib šo dzīvi nodzīvot interesanti, kam ir dažādas aizraušanās. Ar tādiem es varu kopā gan strādāt, gan izklaidēties.
Ģimene vienmēr mani ir atbalstījusi. Mums nekad nav bijuši konflikti tādēļ, ka es kaut ko vēlētos darīt, bet vīrs būtu kategoriski pret. Viņš gan nav tikpat liels sabiedrības mīļotājs, kā es, bet mums ir kopīgi draugi, ar kuriem vienmēr jūtamies labi. Viss ir atkarīgs no situācijas – viņš pielāgojas man vai es viņam.
Ļoti gribētos, lai mani bērni iemācītos pieņemt citādi domājošos, lai saprastu, ka nekad vienam nevar būt simtprocentīga taisnība – katram kokam ir divi gali. Es nekad arī negribētu viņiem uzspiest savas domas. Man vispār nepatīk despotiski cilvēki, kas savu viedokli uzskata par vienīgo patieso. Par bērnu nākotnes profesijām neesmu domājusi, jo viņi vēl nav tādā vecumā, lai par to sāktu uztraukties. Gribu dot maksimāli visu, lai viņiem būtu, no kā izvēlēties. Atbalstīšu bērnus profesijas izvēlē, jo šajā ziņā esmu ļoti liberāla. Man nekad nav prātā ienākusi doma, ka manējiem vajadzētu būt saistītiem ar vēsturi tikai tāpēc, ka pati esmu vēsturniece. Tad jau arī man vajadzēja kļūt par lauksaimnieci, jo vecāki ir mācījušies LLU.
Harmonija ir svarīga arī man. Vajadzīgs normāls darbs, ģimene, sabiedrība, kas pieņem, tad viss ir kārtībā. Vēl varbūt nepieciešama arī ticība. Iespējams, ka mūsdienās daudzas vērtības savu nozīmi ir zaudējušas, bet bez tām iztikt nevar. To var atzīt vai neatzīt, bet šīs lietas ir saglabājušās cauri gadsimtiem. Arī tie, kas apgalvo, ka var dzīvot, piemēram, bez ģimenes, agri vai vēlu piekūst. Tātad ir nepieciešama harmonija – līdzsvars starp darbu, ģimeni, brīvo laiku. Tas palīdz justies vieglāk, nesaspringt un neuztraukties tik daudz. Man patīk cilvēki, kas ir atraduši sev kaut ko līdzsvaram: ja ikdienā strādā sēdošu darbu, tad brīvajā laikā brauc ar ūdensslēpēm, ja tas ir radošs darbs, tad, piemēram, stāda puķes. Tas liecina, ka cilvēku nav vienveidīgs, māk dzīvot gan mierīgi, gan strauji.
Mērķi man nekad nav bijuši ļoti lieli un nesasniedzami, bet kaut kas katru gadu noteikti ir jāpaveic – jāmācās angļu valoda, jāapgūst tenisa spēle vai kaut kur jāaizbrauc. Katrs gads ir jānodzīvo tā, lai būtu ko atcerēties. Ja kādu mērķi sev esmu izvēlējusies, parasti arī mēģinu to sasniegt. Cenšos regulāri satikt savu draugus, darīt labus darbus.
Brīvajā laikā man patīk kino, teātris, vēl labprāt spēlēju tenisu un braucu ar divriteni. Ja man būtu daudz līdzekļu, protams, ceļotu. Ļoti gribētu aizbraukt uz Meksiku, jo es rakstīju kursadarbu un arī diplomdarbu par senajiem maijiem.
Protams, man patīk arī mierīgāka atpūta – ļoti labprāt, malkojot vīnu, palasu grāmatas, kas visbiežāk ir saistītas ar kultūras un mākslas vēsturi. Kādreiz paskatos televizoru.
Latvija manuprāt, ārzemniekiem var šķist ļoti interesanta. Kad redzēju, ar kādu apbrīnu somi tepat pie pils vēroja vardi, sapratu, ka viņi daudz ko zaudējuši. Lietas, kas mums šķiet pašas par sevi saprotamas, iebraucēji no citām valstīm ierauga pavisam citā gaismā. Ārzemniekiem noteikti šeit būtu ļoti interesanti, ja vien viņi nav eksotikas cienītāji, kas grib redzēt tuksnesi vai ledus kalnus, bet gan neskartu dabu.
Muzejā strādāt ir ļoti interesanti. Man šis darbs patīk – tas ir dzīvesveids. Pat nevaru iedomāties, ko citu es varētu darīt. Muzejā ir saikne gan ar vēsturi, gan tūrismu, gan sabiedrību. Piemēram, cilvēki, kas to apmeklē, ir ļoti dažādi, un, ekskursijas vadot, es runāju atšķirīgi. Izstādes apskatīt taču ierodas arī speciālisti, kuriem nevar stāstīt tāpat kā studentiem. Citādi informāciju pasniedzu dažādu valstu tūristiem, sasaistot teikto vairāk ar to, no kuras valsts apmeklētāji ir. Tas liekas neticami, bet gandrīz ar katru zemi var atrast kādu sasaisti. Pilī, piemēram, ir bijis ķīniešu kabinets. Uz muzeju parasti nāk daudzmaz inteliģenti cilvēki ar kaut kādām zināšanām par vēsturi, vēl jo vairāk – uz pils muzeju. Dažādas mākslas izstādes mēdz būt arī modes lieta, bet pie mums pārsvarā ierodas tie, kas tiešām grib kaut ko uzzināt, papildināt jau dzirdēto vai lasīto. Tas nav tik populārs muzejs, lai uz to nāktu tikai prestiža dēļ.
