Krievijas Ārlietu ministrijas asā kritika par Latvijas premjerministra Andra Šķēles izteikumiem televīzijā par kaimiņvalsts genocīdu nesagādāja pārsteigumu.
Krievijas Ārlietu ministrijas asā kritika par Latvijas premjerministra Andra Šķēles izteikumiem televīzijā par kaimiņvalsts genocīdu nesagādāja pārsteigumu. Arī pats premjers to uztvēra ļoti rezervēti, sacīdams, ka tā ir normāla Krievijas reakcija, ka tā vienmēr tāda bijusi. Nav jābūt Einšteinam, lai nojaustu, ka Putins negrasās par šādiem Šķēles izteikumiem piešķirt viņam valsts prēmiju. Mūsu Ministru prezidents uzskata, ka viņa reakcija uz Čečenijā notiekošo bija pietiekami asa. Bija gan, taču tai pietrūka operativitātes. Ja atmiņa neviļ, Igaunijas prezidents Lenarts Meri savu attieksmi visai efektīvi pauda jau pirms kāda laiciņa, neierodoties uz Eiropas Drošības un Sadarbības Organizācijas (EDSO) galotņu tikšanos Stambulā. Izpratni par šādu viņa soli pauda pats Baltā nama saimnieks ASV prezidents Bils Klintons. Maz ticams, ka viņš Igaunijas prezidentu par vēstuļu draugu izvēlējās garlaicības mākts vai viņi nejauši sapazinās, «sērfojot» internetā.
No vienas puses, paust oficiālus viedokļus par karadarbības pārņemtajām teritorijām nav galvenais Latvijas Ministru prezidenta pienākums. Tās drīzāk būtu Ārlietu ministrijas (ĀM), prezidentes vai Saeimas funkcijas, taču šie varas atzari izrādījās rīcībnespējīgi konkrētajā situācijā. Vēl vairāk – ĀM pat sākotnēji sāka pretstatīt premjera viedoklim citu amatpersonu viedokļus, diskutējot par Šķēles teiktā oficiālo statusu. Savukārt Vairu Vīķi-Freibergu, šķiet, vairāk aizrauj iespējamā Konrāda Kalēja tiesāšana, kaut gan pagaidām Latvijas sabiedrība tās pamatotībai nav dzirdējusi nevienu pierādījumu.
Saeimas muļļāšanās ar paziņojuma pieņemšanu par notikumiem Čečenijā stipri mazina tā nozīmi un ir izdevīga tikai Krievijai. Vēl pēc diviem mēnešiem to vispār varētu nepieņemt. Latvijas Saeima pēc tam, kad nosodījuma paziņojumus ir pieņēmušas lielākā daļa civilizēto valstu, tostarp Igaunija un Lietuva, ceturtdien faktiski balsoja pilnīgi formāli. It kā tas nekas nav: viens balsojums vairāk, viens – mazāk, taču neaizmirsīsim, ka Saeimas deputāti saņem algas no valsts. Latvijai jau sen bija vajadzīgs šāds paziņojums, jo tas vislabāk apliecinātu tās labo gribu ceļā uz tiesisku sabiedrību. Laikam vēl līdz tam neesam izauguši. Iznāk, ka Šķēle pirmais, kaut arī stipri par vēlu, tik augstā līmenī paziņoja šo Latvijai tik svarīgo viedokli.
Interesanti ir iespējamie augstāko institūciju vilcināšanās motīvi. Padomju laikā populārs bija viedoklis, ka no trim Baltijas valstīm mūsējā ir visvairāk un visciešāk saistīta ar Krieviju. Banku krīze Māra Gaiļa valdības laikā to apliecināja. Atkārtots pierādījums bija arī 1998. gada augusta Krievijas krīze, kuras iespaids uz Latvijas tautsaimniecību izrādījās krietni postošāks, nekā sākumā likās. Daudzi pēc tās saprata, ka ar neprognozējamo Austrumu kaimiņu nopietns un ilglaicīgs bizness ir ļoti riskants, lai gan nereti – izdevīgs.
Ne velti viens no priekšnoteikumiem, lai iestātos Eiropas Savienībā (ES), ir naftas produktu un kurināmā krājumu izveide tādā apjomā, kādu Latvija patērē 90 dienās. Nesenais mazuta trūkums visā krāšņumā atklāja šo problēmu. Latvija nav ekonomiski neatkarīga no Krievijas, un, zinot kaimiņvalsts domāšanu, tas nozīmē tikai to, ka tā nekavēsies izmantot ekonomiskās sviras sev labvēlīgas politikas veidošanā mūsu valsts iekšienē. Latvijas Dzelzceļa situāciju taču zinām.
Bailes no papildu ekonomiskajām sankcijām – vienīgais loģiskais motīvs, kādēļ mūsu parlaments vilcinājās izteikt nosodījumu Krievijas darbībai Čečenijā. Saeimā ir pietiekami to deputātu, kurus finansē tranzītbiznesa pārstāvji vai arī citādi ar kaimiņvalsti saistītie uzņēmēji. Tikai neaizmirsīsim, ka tranzītuzņēmējus pie mums var uz pirkstiem saskaitīt, un tā ir tikai cilvēku saujiņas griba.
Bet ir vēl arī «parastie» iedzīvotāji, kas nevēlas atkarību no Krievijas, bet grib iestāties ES. Ar šo cilvēku interesēm ir vērts rēķināties kaut vai tādēļ, ka tie tomēr ir vēlētāji, un katram deputātu sastāvam ir iespējas tikt neievēlētam nākamajās vēlēšanās. Ir jāizvēlas, vai mēs veidojam viendienas biznesu ar Krieviju, līdz tā vienā baltā dienā «aizskrūvē krānus», vai arī priekšroku dodam cilvēcīgām tradīcijām bagātajai un ekonomiski likumsakarīgajai Eiropai. Čečenija ir tikai pirmais lakmusa papīrs.
