Pastiprinoties globalizācijas tendencēm pasaulē, Latvijā aizvien vairāk inteliģences pārstāvju cenšas rast latvisko identitāti.
Pastiprinoties globalizācijas tendencēm pasaulē, Latvijā aizvien vairāk inteliģences pārstāvju cenšas rast latvisko identitāti. Arī tādu augstu valsts amatpersonu kā Valsts prezidentes un Ministru prezidenta runās un uzrunās ir vērojams šis motīvs, proti, aicinājums būt vienotiem un lojāliem pret savu valsti. Taču pretstatā visam teiktajam arvien spēcīgākas kļūst tendences, kas ir pretrunā ar valstiskās identitātes eksistenci tālākā perspektīvā.
Iemesli, kas grauj latvisko identitāti, ir vairāki, taču tos visus var apkopot zem viena jēdziena «amerikanizācija».
Valsts identitāti veido ne tikai piederība pie valsts pilsoņu loka, tās pamats ir nacionālā kultūra un tajā sakņotās vērtības. Ikdienā itin bieži ir vērojamas situācijas, kurās latvieši internalizē amerikāniskās vērtības, tā neapzināti graujot savu kultūru, bet sekas ir identitātes zaudēšana un kosmopolītisms. Šādi nacionālā kultūra tiek ietekmēta pat it kā visnevainīgākajās situācijās, kurās notiek saskarsme ar visu amerikānisko: vesterni, seriāli, šovi, hamburgeri, kola, pepsikola, pamperi, supermārketi utt. Tā visa ir amerikāņu standartizētā, vienmuļā masu kultūra, kurā izkūst jebkura cita identitāte. Tāpat spēcīga amerikanizācijas ietekme jūtama uz tādu svarīgu kultūras struktūru kā valoda, kas neapšaubāmi ir viens no nacionālās identitātes garantiem. Angļu valoda ir kļuvusi par kulta valodu.
Kālab amerikāņu kultūra spēj iekarot līderpozīcijas uz citu (vietējo) fona? Amerikāņu masu kultūrai no pielāgošanās viedokļa ir divas pozitīvas īpašības – vienkāršība un stilīgums –, ar pēdējo jēdzienu saprotot tā plašāko nozīmi. Lai Latvijas nacionālā kultūra neiznīktu, tai svarīgi ir kļūt mūsdienīgai, tas ir, stilīgai, kas attiecīgajā kontekstā nozīmē arī kļūt konkurētspējīgai. Mūsu nacionāla kultūra šodienas ātrajam ritumam neder, jo tā ir pārāk smagnēja un inerta, ar kultūru saprotot nacionālās tradīcijas un svētkus, nevis mūslaiku kultūras parādības. Saprotams, ka nākotnē kultūras kontekstā palielināsies plurālisms, taču nacionālajā kultūrā ir divi eksistences modeļi – vai nu amerikanizācija, vai arī nacionālās identitātes saglabāšana. Jāšaubās, ka abi spēs pastāvēt vienlaicīgi, jo kultūrai ir tendence asimilēt dzīvot nespējīgos. Līdzīgi kā Darvina likumā – izdzīvo stiprākais. Un šoreiz visu noteiks tas, kura identitāte būs stilīgāka, konkurētspējīgāka un vairāk reklamēta. Nevajadzētu pārprast un sludināt radikālu nacionālismu, kā tas labpatīk dažām politiskajām partijām, jo tas jau sāktu izskatīties pēc aprobežotības. Visam ir jābūt racionāli pamatotam un izpētītam, ar ko var stāties pretī masu kultūrai.
Rietumeiropā jau labu laiku nacionālās kultūras aizsargmehānismā ir ieviesta tās reklamēšana jeb stilīguma panākšana. Bailes par vietējo kultūru ir daudzās Eiropas valstīs, tālab galīgi absurds šķiet eiroskeptiķu arguments, ka, redz, Eiropas Savienībā mēs zaudēsim savu nacionālo identitāti. Par masveidīgo amerikanizāciju pamatoti ir satraukušās vairākas Eiropas provinces, kas sākušas aktīvi kultivēt ideju par nacionālās identitātes saglabāšanu.
Ja citvalstu sportisti, skanot savas valsts himnai, plaukstu pieliek pie sirds vai vismaz stāv miera stājā, tā izrādot cieņu pret savu zemi, tad mūsējie divarpus minūtes vai nu nemitīgi spļaudās, vai arī nepārtraukti mīņājas, tā ka sāk šķist, ka dažiem sveloši vajag uz ķemertiņu. Saprotams, hokejisti vienkārši ir redzamākais piemērs, taču nelatviešu vidū ir svarīgi radīt pilsonisko apziņu, tas ir, apziņu, ka viņi pieder vienam kopumam, vienai identitātei. Pagaidām tas var likties pārlieku nereāli, taču nākotnē šāda iespējamība nav izslēgta. Lai radītu pilsonisko apziņu nelatviešos, nepietiek tikai ar to, ka naturalizējoties viņiem liek iekalt himnas tekstu un Latvijas vēsturisko notikumu gūzmu. Pilsoniskā apziņa un piekļaušanās valstiskajai identitātei nevar veidoties vienkārši, jo šis process prasa ilgstošas un fundamentālas pārmaiņas pozitīvā virzienā Latvijas sociālajā un ekonomiskajā vidē. Atliek vien pievienoties B.Zepai, vienai no valsts vadošajām socioloģēm, ka latviešus un nelatviešus šķir viedoklis par pagātni, bet vieno doma par nākotni Latvijā. Jācer, ka nākotnē arī visu Latvijas pilsoņu vienojošais faktors būs valstiskā identitāte.
