Prieks, kur tu rodies! Tiklīdz nedēļas pirmajā dienā esmu tikusi pie zemes dienesta nodaļas mērnieces, šī uz karstām pēdām apgalvo, ka zemi iemērīt varēšot jau šajā pašā nedēļā.
Prieks, kur tu rodies! Tiklīdz nedēļas pirmajā dienā esmu tikusi pie zemes dienesta nodaļas mērnieces, šī uz karstām pēdām apgalvo, ka zemi iemērīt varēšot jau šajā pašā nedēļā. Atstājusi kabinetu, vēl īsti neticu savām ausīm un jaunās darbinieces solījumiem par tik optimistisku notikumu pavērsienu. Mierinu sevi ar domu, ka arī savā mītnes rajonā esmu dzirdējusi par lielā mērnieku laiku buma atplūdiem laukos un šīs cunftes ļaužu vaļīgumu.
Norunātajā rītā, nobraucot kilometrus divsimt, jau ap deviņiem esam zemes iemērīšanas gaidībās. Tagad pat nezinu, kāpēc tolaik izvēlējāmies gaidīšanas sodību un pie lietas noskaidrošanas ķērāmies tikai ap diviem pēcpusdienā. Protams, izrādījās, ka ir par vēlu. Tik «vēlā» pēcpusdienā darbinieces iestādē neesot un vairs nebūšot. Un mēs, naivie, domājām, ka līdz šim agrās piektdienas pēcpusdienās savu darba nedēļu beidz vienīgi Rīgas baņķieri! Kad nākamreiz situācija atkārtojas un daiļo dārznieci, atvainojiet, mērnieci, esam izgaidījušies velti, mērīšanu atstājam viņas pašas ziņā, jo neba ik pārnedēļu ir laiks zemi mērīt. Nu tad viņa arī mērīja. Turpat divus mēnešus. Līdz gaidīšana apnika un bija jāatklāj savas kārtis. Nē, ne jau konjaka vai cita prezenta veidā (šī tēma lai paliek citai reizei). Vienkārši paziņojām, ka aiznākamajā dienā vēlamies turpināt kārtot īpašuma dokumentus. Un zeme bija iemērīta.
Daudz labāk negāja ar citu šā paša dienesta darbinieci cienījamos gados, kas divas reizes nedēļā apmeklēja piepilsētas pagastu. Kad visas inventarizācijas, mērīšanas un būvju legalizācijas bija garām, izrādījās, ka viņa bija aizmirsusi par iesniegumu, kas akceptējams vietējās varas sēdē. Rakstījām ar četrus mēnešus «atpakaļejošu» datumu… Nu jau finišējam. Veselu pusgadu. Citam īpašumam gan izdevies pielikt punktu. Tiesa, arī ne bez gaidīšanas pāris mēnešu garumā. Dienesta darbinieki, laipni būdami un taupīdami klientu laiku, pēc lietas pārbaudes sola paši informēt, kad tā saņemama. Kad agrā rudenī painteresējamies, aizbildinās ar vasaras atvaļinājumu rezultātu – darbu sastrēgumiem. Pēc mēnešiem diviem izrādās, ka pazudis kāds dokuments, kas gan uz karstām pēdām tiek atjaunots. Ja vien maksā. Un katrs papīrītis tik tiešām maksā smuku naudiņu. Žurnālista gaitās ejot, pārliecinos, ka neesmu vienīgā, kas «laimes roku izmēģinājusi», tā sakot, šķiļot uguni pār vaļēju bizzāļu mucu. Un, kad mērnieku amata brāļi pārliecinoši stāsta par savu veikumu, prātā nākas pāršķirt pieredzētās neatbilstības un apcerēt slotas tēmu.
