Noplakusi jūsma pēc decembra Helsinku samita lēmuma sākt iestāšanās sarunas Eiropas Savienībā ar tā saucamās otrās grupas valstīm.
Noplakusi jūsma pēc decembra Helsinku samita lēmuma sākt iestāšanās sarunas Eiropas Savienībā (ES) ar tā saucamās otrās grupas valstīm. Tā vien šķiet, ka savienības paplašināšanas solījumos un cerībās ES galotnes gribēja un prata sagādāt svētkus arī sev, jaunās tūkstošgades priekšvakarā sludinot vecās labās Eiropas humānismu.
Nule gan svētki ir beigušies. Eirointegrācijas gaitai pamazām uzņemot jaunus apgriezienus, līdz ar dalībvalstu un kandidātvalstu abpusējo gatavošanos iestāšanās sarunām, vienotās Eiropas aprises rādās skarbākas, taču reālistiskākas. Vispirms jau pašiem eiropiešiem, kas arvien vairāk apzinās ES vīzijai no pašiem pirmsākumiem raksturīgo dilemmu – ES paplašināšana nākotnes stabilitātes vārdā vienlaikus apdraud līdzšinējo dalībvalstu vienotību. Tā, protams, ir ES iekšējā lieta, tomēr, iespējams, nozīmīgākais faktors, ar ko jārēķinās kandidātvalstīm jau iestāšanās procesa sākumā – sarunu pozīcijas izstrādājot.
Gatavošanos sarunām un Latvijas pozīcijas formulēšanu saistībā ar konkrētām tēmām visvairāk apgrūtina neskaidrība par sarunu kārtību jau pašos vadmotīvos. Formāli no nesenā samita lēmumiem izriet, ka sarunas tiks uzsāktas ar visām divpadsmit kandidātvalstīm vienlaicīgi. Reāli jauno biedru uzņemšana tomēr norisināsies pēc tā sauktā regates principa. Kā pirmās ES iekļūs zemes, kas sarunu gaitā tiks atzītas par «gatavākajām» ne tikai likumdošanas saskaņošanas ziņā, kas it kā ir iestāšanās sarunu pamattēma, bet arī ņemot vērā to iespējas un centienus ES likumdošanas standartus ieviest praksē.
Uz kandidātvalstu tiesiskās un saimnieciskās vides kontrastu fona nav grūti iedomāties ES likumdošanas paketes apjomus un tās pārņemšanai nepieciešamā finansējuma deficītu. Ne mazāk nozīmīgs un tāpat pretrunīgs faktors labvēlīgām starta pozīcijām būs ekonomiskie rādītāji jeb tirgus paplašināšanas perspektīvas, kas faktiski ir ES paplašināšanas galvenais motīvs, bet pašlaik, sarunu kārtību izstrādājot, pārlieku aizdomīgi paliek otrajā plānā. Visbeidzot – šajos diplomātu karos nozīmīgu lomu spēlēs atsevišķu kandidātvalstu lobiji.
Saprotams, ES amatpersonas par varītēm cenšas neatklāt savas kārtis, tostarp pretrunas tās struktūrās un nesaskaņas dalībvalstu vidū. Tādēļ par kandidātvalstu uzņemšanas stratēģiju Briselē tiek runāts piesardzīgi. Iespējams, ka tā pat vēl tikai top. Par spīti tam ES amatpersonu izteikumos pavīd pirmo kandidātvalstu uzņemšanas termiņš – 2005. gads. Katrā ziņā ES ir ieinteresēta, lai distance starp regates divpadsmitnieka pirmo un pēdējo dalībnieku iespējami ilgākā laika posmā saglabātos iespējami īsāka. Tādējādi tiks radīti tādi sarunu priekšnosacījumi, kad flagmaņiem ceļā uz ES vajadzēs «pievilkt» mazāk veiksmīgos konkurentus. To apliecina arī nesen sešu līdervalstu kritika Eiropas Komisijas ziņojumā un slavas dziesmas pārējo kandidātvalstu (arī Latvijas) panākumiem ceļā uz ES. Var iznākt tā, ka nozīmētā sarunu kārtība būs visai nenoteikta vai labākajā gadījumā elastīga un pakārtota aktuālajiem ES iekšējiem procesiem. Latvijai, kas nosacīti pretendē uz līdera lomu otrajā ešelonā un pašsaprotami izvirzījusi mērķi iekļauties ES paplašināšanas pirmajā kārtā, ir īpaši svarīgi, ka pretēji sākotnējām iecerēm ES tomēr izšķīrusies nerīkot abstraktas un bezjēdzīgas kandidātvalstu un ES amatpersonu tikšanās, lai vēlreiz pārskatītu visu pārņemto ES likumdošanu. Tā vietā izlemts sākt reālas sarunas par konkrētām tēmām.
Kamēr pašmāju izpildvaras resori saskaņo pozīcijas starp nozaru ministrijām, kā arī nule izveidotā darba grupa gatavojas iestāšanās sarunu pirmajam raundam marta beigās, kad tikšot nosauktas tēmas (sarunas varētu sākties tikai jūnijā), un 42 Saeimas deputāti pieprasījuši parlamentārā līmenī formulēt Latvijas līdzdalības sarunās stratēģiju, ES iekšienē briest nopietnas nesaskaņas starp ideālistiski un pragmatiski tendētiem ES paplašināšanas apoloģētiem. Jo vairāk – integrācijas jautājumos nav vienprātības starp Eiroparlamentu, dalībvalstu vadītājiem un ES izpildvaru. Turklāt Briseles kuluāros klīst runas par «neefektīgās un korumpētās» ES birokrātijas reformēšanu. «Ideālistus» pārstāv pēdējā laikā kritizētais Eiropas Komisijas prezidents Romāno Prodi, kura ideja par ES paplašināšanu līdz gandrīz trīsdesmit dalībvalstīm daudziem autoritatīviem politiķiem šķiet neprātīga. Šajā sakarā «pragmati-
ķu» pamatarguments ir nepārprotams – kas maksās par tik spontānu un vērienīgu ES paplašināšanu? Otrkārt, tiek uzskatīts, ka R.Prodi ideālistiskā politika veicinās eiroskeptiskumu dalībvalstu pilsoņu vidū, apgrūtinot ES paplašināšanas leģitīmās procedūras (neaizmirsīsim, ka integrāciju var apturēt vienas dalībvalsts vēlētāju viedoklis). Visbeidzot – arvien biežāk sevi piesaka bažas par iespēju izveidot unitāru (vienpakāpes) savienību, kas vismaz no kandidātvalstu viedokļa tiešām jāsaprot kā atkāpšanās no integrācijas pamatnostādnēm ES tapšanas rītausmā. Vienkārši sakot, tas būtu vienotās Eiropas idejas krahs.
