Kopš mūsu valstiskās neatkarības iegūšanas aktualizējusies ir bērnu, pusaudžu un jauniešu brīvā laika problēma.
Kopš mūsu valstiskās neatkarības iegūšanas aktualizējusies ir bērnu, pusaudžu un jauniešu brīvā laika problēma. Sociālisma apstākļos, protams, skaitījās, ka mūsu valstī šādas problēmas vispār nav. Varbūt pie viņiem, kapitālistiem, arī bija, bet pie mums– nekad.
Problēma pastāv
Tomēr bērnu brīvā laika pavadīšanas problēmas bija tad un ir arī tagad. To neredzēt vai negribēt redzēt nevar. Runa nav par bezsaturīgu bērnu brīvā laika aizpildīšanu ar vienalga ko. Ar to tiek domāta kvalitatīvas un organizētas jaunās paaudzes atpūtas nodrošināšana. To paredz Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Konvencija par bērnu tiesībām, kuras 31. pantā ir rakstīts, ka «ikvienam bērnam ir tiesības uz atpūtu un brīvo laiku, tiesības nodoties savam vecumam atbilstošām spēlēm un izpriecām, kā arī pilnvērtīgi piedalīties kultūras dzīvē un nodarboties ar mākslu». Tajā uzsvērts, ka valstīm ir jārespektē un jāatbalsta bērna tiesības piedalīties kultūras un mākslas dzīvē, radot līdzvērtīgas iespējas nodarboties ar kultūru, mākslu, aktīvo atpūtu un vaļaspriekiem.
Varbūt ir nepieciešams definēt dažus jēdzienus. Ar brīvo laiku bērnu tiesību speciālisti saprot laiku, kad bērns var brīvi nodarboties ar to, ko viņš vēlas. Šo laiku var pavadīt dažādi. Atkal saskaramies ar vairākiem terminiem. Rotaļas un spēles. Tās saistītas ar bērnības visvairāk piesātināto un pašu interesantāko laiku, kam ir izšķiroša nozīme attīstībā un kas, starp citu, ir saistīts ar bērna socializāciju un sabiedrības normu apgūšanu. Savukārt aktīvā atpūta vairāk attiecas uz organizēto brīvā laika daļu, kas atvēlēta dažādām nodarbībām kultūrā, mākslā, fiziskajā kultūrā, dabaszinību, tehnikas jomā un tamlīdzīgiem nodarbošanās veidiem profesionāli kvalificētu pedagogu vadībā. Ar pasīvo atpūtu tiek domāta fizisko un garīgo spēku atjaunošana un uzkrāšana. Tai nereti ir daudz lielāka loma bērna attīstībā, nekā šķiet. Pasīvo atpūtu nevajadzētu jaukt ar bezdarbību. Tas drīzāk ir fizioloģisks process. 1998. gada veiktajā pētījumā «Nabadzības sociālais vērtējums» noskaidrots, ka ļoti trūcīgās vai nelabvēlīgās ģimenēs bērniem nav piemērotu apstākļu atpūtai: nav savas istabas, gultas vai pat gultasveļas. Telpas ir aukstas, nav pietiekami apkurinātas un netiek vēdinātas. Ja vienā istabā dzīvo vairāki cilvēki, nelabvēlīgās ģimenēs bērns netiek apguldīts viņa vecumam atbilstošā laikā un nevar izgulēties. Savukārt ģimenēs, kurās vecāki ir ļoti aizņemti un neviens neseko bērna dienas režīmam, bērns ļoti daudz laika pavada pie televizora: nereti skatās to līdz vēlai naktij, aizmieg ļoti vēlu un neizguļas. Turklāt bieži vēlajās vakara stundās tiek raidīti bērnu auditorijai nepiemēroti raidījumi, kurus viņš noskatās.
Vēl vienas problēmas sakne meklējama izglītības sistēmā: bērni skolā tiek pārslogoti.
Reti kurā mācību iestādē netiek pārkāpts Izglītības likums un skolēna stundu skaits nepārsniedz noteikto ierobežojumu 36 stundas nedēļā. Jaunais izglītības ministrs Māris Vītols ir pirmais, kas nopietni gatavojas uzlabot situāciju, samazinot stundu skaitu nedēļā, taču, pagarinot mācību gadu līdz Jāņiem. No vienas puses, tā nav labākā izeja, jo ar šādu soli būtiski samazinās vienīgais garais skolēnu brīvlaiks mācību gada laikā. No otras puses, nav normāli, ka lielākā daļa vidusskolēnu un ģimnāzistu ir pārmācījušies tā, ka viņiem nekas vairs neturas galvā. Nenoliedzami apgūstamās vielas lielais daudzums nevēlami ietekmē izglītības kvalitāti, un zināma mācību programmu revīzija nenāktu par ļaunu.
Izeja – pulciņi un jaunrades nami
Viens bērnu brīvā laika pavadīšanas veids ir dažādi pulciņi un jaunrades nami. Tiem noteikti ir liela loma, par ko liecina arī Izglītības un zinātnes ministrijas apkopotie dati. Pēdējo četru gadu laikā vairāk nekā par 10 000 ir palielinājies bērnu skaits, kas nodarbojas dažādos pulciņos. Tas noslogojis bērnu jaunrades centrus. Tajā pašā laikā to skaits pēdējos četros gados ir nedaudz samazinājies – no 69 līdz 66. Pēc ministrijas pagaidu pārskata, šajos centros pavisam ir 5621 pulciņš, kuru dalībnieku kopējais skaits ir 83 370. Patiesībā ārpusskolas nodarbībās iesaistīto ir krietni mazāk, jo aktīvie darbojas pat piecos pulciņos, bet pasīvie neapmeklē nevienu. Pulciņi organizēti 93 jomās. Populārākie Latvijā ir sporta pulciņi – veseli 385. Taču bērnu jaunrades nami neatrisina brīvā laika problēmu arī tiem, kas tajos darbojas, jo, sākot ar 15 gadu vecumu, jaunieši pulciņos iesaistās ļoti pasīvi. Jāpiebilst, ka meitenes ir aktīvākas sava brīvā laika organizēšanā.
Interešu izglītība
Vidusskolas vecuma jauniešu problēmas palīdz risināt interešu izglītība. Ap 16 gadiem jaunie cilvēki sāk iemantot nopietnas aizraušanās atbilstoši savām interesēm. Vienu saista mūzika, citu zīmēšana, vēl kādu sports, bet citi labprāt nodarbojas ar galdniecību. Šādu relatīvi mērķtiecīgu jauniešu Latvijā nav mazums. Pagājušajā mācību gadā valstī bija 139 mākslas un mūzikas skolas, kurās mācījās aptuveni 19 000 bērnu. Grūtības rada apstāklis, ka 5 līdz10% no mācību pašizmaksas šajās skolās sedz vecāki. Līdz ar to viņu maksātspēja kļūst par vienu no kritērijiem, kas nosaka, vai bērns mācās šādā skolā, vai ne. Populārākas ir sporta skolas. To ir arī vairāk – 61. Kopā sporta skolās nodarbojas 42 073 audzēkņi. Tomēr arī sportā daudz nozīmē vecāku maka biezums – speciālais inventārs ir dārgs. Daudzi vēl var atļauties spēlēt futbolu, volejbolu vai basketbolu, bet hokejs un it īpaši teniss ir ļoti dārgs prieks, kuru var atļauties tikai Latvijas turīgāko ģimeņu atvases.
Brīvlaika «nosišana»
Lielas raizes daudziem bērniem un viņu vecākiem sagādā brīvlaiki, to pavadīšana. Rudenī vai pavasarī kādu nedēļu bērnus «var aizsūtīt» pie vecvecākiem, bet divas nedēļas ziemā un it īpaši trīs mēneši vasarā jau ir nopietns pārbaudījums bērnu un vecāku attiecībām. Atkal ir iemesls atgriezties pagātnē, kad jaunieši vasarā strādāja kolhozā, taču negribētu slavēt tos laikus. Lai gan tā varēja nopelnīt sev kabatasnaudu, daudzi uz kolhoziem un sovhoziem devās nelabprāt, un laiks, ko viņi varētu veltīt nodarbēm savu interešu sfērā, faktiski tika izniekots. Mēs labi zinām, kādas nodarbinātības iespējas «paveras» skolēniem vasaras brīvlaikā, kā viņi tiek gaidīti «atplestām rokām»… Problēmas risinājumam ir divas iespējas: vasaras mācību un atpūtas nometnes, kas ir ļoti vērtīgas arī no sociālizācijas viedokļa, vai arī analogas nometnes ārzemēs dažādu apmaiņas programmu ietvaros. Pirmajā gadījumā bērni gūst zināšanas un jaunus draugus, otrajā – noslīpē arī savas svešvalodu zināšanas, jo rodas praktiska vajadzība sarunāties svešvalodā.
Situācija Jelgavā
Jelgavas bērnu jaunrades centra «Junda» direktore Silvija Andersone sarunā ar «Ziņām» pauda pārliecību, ka Jelgavā bērniem un jauniešiem ir diezgan daudz iespēju izvēlēties, kur pavadīt brīvo laiku. Viņa pastāstīja, ka arī šajā jomā valda konkurence, kuru «Jundai» veido sporta skolas, kori, svētdienas skolas (to aktīvo darbību direktore īpaši uzsvēra), mūzikas skolas. Viesojoties Vācijā, Brandenburgas jauniešu atpūtas centrā, viņa novērojusi, ka Latvijas jaunieši tomēr aktīvāk iesaistās dažādos pulciņos, lai gan mūsu valstī ir mazāk iespēju nekā pārtikušajā Vācijā. Kā vienu no problēmām, kuras rezultātā palielinās ielas bērnu skaits, direktore minēja nabadzību un apātisko vidi, kurā daudzi ir uzauguši. Tā rada arī apātiskus bērnus. S.Andersone saprot arī vecākus, kas nevar atļauties pat latu mēnesī, lai bērni apmeklētu «Jundu», tāpēc viņas vadītais centrs rod iespēju, lai šie bērni varētu «Jundā» darboties bez maksas. S.Andersone pastāstīja, ka tiek nopietni strādāts pie tā, lai pēc iespējas mazāk bērnu nonāktu «uz ielas». Ticu, ka tas ir ļoti grūts un nepateicīgs darbs, taču tā laikam ir vienīgā iespēja.
