Tad, kad šis raksts nonāks avīzes slejās, droši vien katra jelgavnieka mājoklī termometra rādītājs turēsies iepretim atzīmei plus 20 grādu pēc Celsija, zaļais penicilīns no sienu kaktiem pamazām izzudīs un drēgnās oktobra dienas un naktis.
Tad, kad šis raksts nonāks avīzes slejās, droši vien katra jelgavnieka mājoklī termometra rādītājs turēsies iepretim atzīmei plus 20 grādu pēc Celsija, zaļais penicilīns no sienu kaktiem pamazām izzudīs un drēgnās oktobra dienas un naktis, kad lielākās grūtības bija tikt zem segas un no rīta izkāpt no gultas, liksies kā ļauns sapnis. Būsim jau gana atmērcējuši piepes, kas rumpim uzaugušas vasaras bezūdens mēnešos. Slavināsim pašvaldību un siltumtīklu uzņēmumu par viņu titāniskajām pūlēm, lai godam sāktu 1997./98. gada apkures sezonu. Pilsētniekiem problēmu atliks tik vien, kā laikā apmaksāt siltuma rēķinu, lai kādā jaukā dienā ar visu «famīliju» neatrastos uz bruģa.
Vispār jau rakstīt par siltuma apgādes jautājumiem pēc tam, kad par šo tēmu vairākkārt presē ir izteikušies «dūži» – domes priekšsēdētājs, viņa vietnieks, izpilddirektors, siltumtīklu uzņēmuma direktors, pilsētsaimniecības departamenta direktors, siltumtīklu pārraudzības padomes darbinieki -, ir grēka darbs, īpaši tāpēc, ka mans viedoklis par šo lietu ir mazdrusciņ atšķirīgs.
Lieta tāda, ka minētās amatpersonas un citi atbildīgi domes darbinieki kā vienīgo pareizo risinājumu Jelgavas siltumapgādei redz 1995. gadā sākto un Pasaules Bankas daļēji kreditēto siltumtīklu rehabilitācijas projekta realizāciju. Droši vien ir lieki atgādināt, ko paredz šis projekts, bet tomēr atļaušos pāris teikumos izklāstīt. Ir noformēts Pasaules Bankas kredīts siltumtrašu cauruļvadu nomaiņai, siltummezglu iekārtu, automatizācijas un regulēšanas, kā arī siltumuzskaites aparatūras iegādei 14 miljonu USD apjomā. Siltumtīklu pārbūves darbus finansē pašvaldība, un tos veic vietējās būvfirmas. Plānots pabeigt galvenos centralizētās siltumapgādes tīklu rehabilitācijas darbus 1999. gadā. Kredīta atmaksa jāsāk 2000. gadā. Ņemot vērā aizdevuma procentus, pašvaldībai līdz 2012. gadam jāatdod Pasaules Bankai pāri par 20 miljoniem dolāru. Kredīta segšana plānota, pamatojoties uz paredzamo siltumenerģijas ekonomiju, ko radīs modernās izolētās siltumtrašu caurules, kā arī siltuma mērīšanas un regulēšanas aparatūras darbība. Teorētiski viss ir it kā kārtībā. Taču bažas rada augstais apkures tarifs, kuram, neraugoties uz jau iebūvēto jauno siltumtrašu it kā doto siltuma ekonomiju, ir tendence paaugstināties. Šajā apkures sezonā tarifs saglabāts bez izmaiņām, taču paaugstināta maksa par karsto ūdeni. Pagājušajā sezonā iekasējums par siltumu vidēji bija 80 procentu, un es neredzu pamatu optimismam par apmaksas iespējamo kāpumu šogad un turpmāk. Tātad, manuprāt, kredīta atdošanas iespējas ir apdraudētas. Nedomāju, ka pilsētas budžets spēs glābt situāciju, jo budžeta ieņēmumi ar katru gadu samazinās. To sekmē valdības politika un dziļā ekonomiskā krīze visā valstī. Paredzu, ka šā procesa rezultātā pašvaldības siltumtīklu uzņēmumam mainīsies īpašnieks, vai arī pilsēta zaudēs lielu daļu sava nekustamā īpašuma. Turklāt saglabāsies siltumtīklu uzņēmuma monopolstāvoklis ar izrietošu siltuma cenu diktātu. Ilustrācijai labi der piemērs ar «Lattelekom».
Kur meklēt izeju? Domāju, ka nepietiekami esam apsvēruši otru Jelgavas siltumapgādes iespējamo risinājumu – daļēju tās decentralizāciju. Vienkāršāk izsakoties, – jaunu, modernu lokālo gāzes siltumģeneratoru izvietošanu visā pilsētas teritorijā, īpaši nomalēs, centralizēto siltumapgādi saglabājot pilsētas centrālajā daļā. Šeit nedomāju izdedžu kaudzēs iekrautas, piekvēpušas pelēkas būdas, kuru skursteņi debesīs stumj melnus dūmu stabus, bet gan modernas, automatizētas, ar gāzi darbināmas iekārtas, kuras iebūvējamas katrā kvartālā jau esošo siltummezglu ēkās vai pat dzīvojamo namu pirmajos stāvos vai pagrabtelpās. Jau otro ziemu LLU viesnīca un dzīvojamā ēka P.Lejiņa ielā ar kopējo lietderīgo platību 5500 kvadrātmetru tiks apsildīta, darbinot vietējo siltumģeneratoru. Katla, tā palīgiekārtas un ārējā gāzes vada izbūve izmaksāja apmēram 20 tūkstošu latu. Apkures izmaksas pagājušās ziemas bargākajā mēnesī šeit bija tikai 20 santīmu par kvadrātmetru. Tas ir vairāk nekā divas reizes mazāk par siltumtīklu piedāvāto pakalpojumu cenu. Plānots, ka, ņemot vērā šajā objektā iegūto siltumenerģijas izmaksu ekonomiju, katla ietaises iegādes un uzstādīšanas izmaksas atmaksāsies 13 apkures mēnešos vai apmēram divos gados. Nebūt neaģitēju par katlu telpas ierīkošanu katrā dzīvoklī vai namā. Taču lokālu siltumapgādes avotu varētu saskaņā ar aprēķiniem izvietot ēku grupai vai kvartālam. Un, lūk, piemērs iepriekš teiktajam. Viens no lielākajiem Jelgavas dzīvojamo ēku apbūves kvartāliem (starp Mātera, Lielo, Pētera un Svētes ielu) pašā pilsētas centrā, kurā namus lielākoties apsaimnieko Lauksaimniecības universitāte, šajā ziemā tiks apkurināts no pagalma teritorijā neuzkrītoši novietota konteinertipa namiņa. Tātad tiks pārgriezta nabassaite ar noteikumus diktējošo māti – siltumtīklu uzņēmumu. Šeit dzīvojošie un strādājošie rudenī mokoši negaidīs svēto domes priekšnieka žestu par apkures uzsākšanu. Tarifs? Šajā gadījumā jāsaka: cāļus skaita pavasarī. Par saražotās gigakalorijas cenu un kvadrātmetra apkures izmaksu runāsim pēc apkures sezonas beigām. Un pilnīgi nevietā viens no siltumtīklu pārraudzības padomes kompetentākajiem speciālistiem Voldemārs Mārks «Zemgales Avīzē» 17. oktobrī raksta, ka «LLU vadības lēmums atjaunot lokālo katlumāju kvartālā starp Lielo un Svētes ielu ir gan kļūdains, gan nodarīs pašvaldības siltumtīklu uzņēmumam zaudējumus Ls 25000 mēnesī». Šeit būtu lietderīgi veikt aprēķinus par to, cik lielus zaudējumus cietusi LLU iepriekšējo apkures sezonu laikā, pārmaksājot monopolistam – siltumtīklu uzņēmumam.
Paredzu, ka līdzīgi minētajam siltumapgāde Jelgavā turpinās sadrumstaloties. To sekmēs arī paredzamā privātuzņēmēju iesaistīšanās siltuma kā preces ražošanā un pārdošanā. Galu galā taču siltumu, īpaši ziemā, pērk katrs, ko nevar teikt par desu vai šņabi. Vairāku nelielu katlumāju darbība veicinātu veselīgu konkurenci starp siltuma ražotājiem, izslēdzot nepamatotu cenu kāpšanu.
Uzskatu, ka domei būtu izdevīgi turēties pie siltumapgādes decentralizācijas, jo perspektīvā pavīdētu iespēja reizē ar dzīvojamo fondu privatizēt daudzās mazās katlumājas un tādējādi atbrīvoties no sava galvenā «krusta» nešanas. Nav taču noslēpums, ka pēdējos gados par galveno pašvaldības rūpju bērnu ir kļuvuši apkures jautājumi – parādi par piegādāto gāzi, tarifi, mazuta sagādes jautājumi, trašu iebūves finansēšana utt. Šodien dome ir ķīlniece starp kurinātāju, kas pieprasa laikā norēķināties par preci, un siltuma patērētājiem, kuri objektīvu iemeslu dēļ vai ļaunprātīgi nemaksā par apkuri. Domei rēķini jāapmaksā, jo ir taču tiesu lēmumi un to izpildes nodrošināšanas mehānisms. Visi atceramies, cik principiāli apkures parādu no pašvaldības piedzen cukurfabrikas akcionāri. Domei atliek vienīgi ņemt kredītu pēc kredīta, bet nauda bankas augļotājiem ir jāatdod ar procentiem. Šāds ceļš novedīs pašvaldību līdz bankrotam jau tuvākajos gados.
Ja esam spēruši pārāk platu soli centralizētās siltumapgādes renovēšanā, tomēr uzskatu par vajadzīgu vismaz galvenos sabiedriskos objektus nodrošināt ar autonomu apkuri. Domāju, ka nav jākomentē, kāpēc tas ir nepieciešams slimnīcās, bērnudārzos, skolās, kultūras iestādēs.
Vajadzīgi aprēķini un analīze. Ir panākts, ka dome uzdevusi tehniskajai nodaļai sagatavot slēdzienu par siltumapgādes decentralizācijas jautājumiem. Ar lielu kavēšanos šāds pētījums, kura negatīvie secinājumi apkopoti uz vienas mašīnraksta lappuses, ir saņemts. To lasot, kļūst skaidrs, ka nevar cerēt, ka speciālisti, kas ar sirdi un dvēseli strādājuši, lai pierādītu centralizētās siltumapgādes sistēmas priekšrocības, atteiksies no savas koncepcijas. Vēl ceru uz Rīgas Tehniskās universitātes speciālistiem profesora Gvido Pētersona vadībā, kas patlaban strādā, analizējot Pārlielupes siltumapgādes perspektīvas. Joprojām neticu, ka lētāk ir siltumu divu ar pusi kilometru attālumā pumpēt no cukurfabrikas TEC uz Bērzu ceļa dzīvojamām mājām, nekā to ražot patērētāja tuvumā. Bet varbūt, ka maldos…
Beidzot šo rakstu, vēlos pateikt dažus vārdus tiem septiņdesmit jelgavniekiem, kas ar kolektīvu vēstuli septembrī vērsās pie manis ar lūgumu ierosināt domei atcelt soda procentu iekasēšanu par laikā nenokārtoto siltuma apmaksu. Pilnīgi atbalstu viedokli, ka soda naudas iekasēšana nevis stimulē parādu ātrāku atdošanu, bet gan iedzen cilvēkus izmisumā un padara šo procesu gandrīz bezcerīgu, jo liela daļa parādnieku sava finansiālā stāvokļa dēļ ar pūlēm spēj segt tikai soda procentus, pie galvenā parāda nokārtošanas nemaz netiekot. Vairumā Latvijas pilsētu soda procentus par nesamaksātu siltumu neprasa. Diemžēl vēl nefunkcionē pirms dažiem gadiem Jelgavas domes izreklamētā datorizācijas sistēma, ar kuras palīdzību, kā tika solīts, varēšot precīzi noteikt, kurš pilsētnieks strādā, kurš saņem pabalstu, kurš ir bezdarbnieks utt. Tādā veidā tika plānots «izskaitļot» ļaunprātīgos nemaksātājus. Pagaidām no tā visa čiks vien iznācis, un, sak, drošs paliek nedrošs,- soda procentus uzliksim visiem, neraugoties, vai tu pensionārs, bezdarbnieks vai veikls biznesmenis. Domes lēmuma projektu sagatavoju, iesniedzu izskatīšanai domes sēdē, taču jau finansu komitejā saņēmu atteikumu. Par galveno iemeslu tika minēts izsludinātais «izlīguma mēnesis», kura laikā nomaksājot pamatparādu, soda nauda tiek dzēsta. Par pamiera laiku dome izsludināja augustu un septembri, bet, sākot ar oktobri, atkal turpinās soda ekspedīcija. Nedomāju, ka tie pāris latu, ko Makarovs sola pensionāriem «piesviest» pensijām, atrisinās siltuma apmaksas jautājumus Jelgavā.
Ilgus gadus ar vilcienu ikdienā braucu uz Rīgu, uz darbu un vakaros mājup. Bieži redzēju, kā kontrolieri pieķer jauniešu grupiņas, kurās puiši ceļoja «zaķu» kārtā. Bet nekad netiku piedzīvojis situāciju, ka mašīnists paziņotu: vilcienā ir bezbiļetnieks un brauciens tādēļ tiek atcelts. Tāpēc neizprotu domes amatpersonu draudus par apkures nesākšanu visā dzīvojamā mājā, ja tajā būs īrnieki, kuriem ir apkures parāds. Šķiet, ka ar šādu cilvēktiesību jēdzienu izpratni jelgavniekus neuzņems ne Eiropas Savienībā, ne NATO.
