Akciju sabiedrība «Jelgavas maiznieks» šogad nopietni plāno turpināt uzlabot tehnoloģisko procesu, iegādājoties automatizētu pakošanas līniju, kā arī datorizējot ražošanas procesu.
Akciju sabiedrība «Jelgavas maiznieks» šogad nopietni plāno turpināt uzlabot tehnoloģisko procesu, iegādājoties automatizētu pakošanas līniju, kā arī datorizējot ražošanas procesu.
Pakošanas automāts aizvietotu pašreizējo līniju un pakotu maisiņos gan kviešu, gan rudzu miltu maizes šķirnes, kā arī iepakojumu marķētu. Savukārt tehnoloģiskā procesa datorizācija ļautu precīzi ievērot receptūru, paredzētajos daudzumos dozējot miltus, sālsūdeni, ūdeni un citas izejvielas, un novērst jebkādas kļūdas.
Iegādājas iekārtas ar perspektīvu
Lielākais uzņēmuma pirkums pēdējos gados ir Slovākijā ražotā «Gostol Gopan» baltmaizes ražošanas līnija, kas izmaksājusi 200 tūkstošus dolāru. Tā nodrošina pilnu tehnoloģisko ciklu, sākot ar mīklas mīcīšanu un beidzot ar maizes izcepšanu. Tajā ietilpst mīklas mīcītājs, dalītājs un veltņotājs, starpraudzēšanas kamera un citas procesam nepieciešamās iekārtas. Līnijai raksturīgs neliels energoresursu patēriņš, un tās modernizācijas pakāpe liecina, ka tuvākajos astoņos desmit gados tā atbildīs maizes cepēju prasībām.
Iegādātas arī divas itāļu firmas «Zucchelli» krāsnis, ko plaši izmanto Eiropas uzņēmumos. Kā atzīst akciju sabiedrības valdes priekšsēdētājs Einārs Grigors, tās nav aprīkotas ar elektroniku, taču tehnoloģijas prasībām ir visai piemērotas un uzņēmumā varēs izmantot vēl 10 – 15 gadu. Savukārt konditorejas ceham iegādātas «Zuchelli» elektriskās krāsnis.
Pavisam maizniekā, neskaitot konditorejas cehu, uzstādītas piecas maizes cepšanas līnijas. Viena tiek turēta rezervē. No padomju gadiem uzņēmumā saglabājusies krāsns, kurā turpina cept formas maizi jeb «ķieģelīti».
Līdztekus apjomīgajiem pirkumiem līdzekļi atvēlēti arī nelielākām, taču ne mazāk svarīgām iekārtām – mīklas dalītājiem, griezējiem un daudz kam citam. Lai produkcija neciestu ceļā no ražotāja līdz patērētājam, iegādāti divi «Mercedes» kravas mikroautobusi ar apsildāmu kravas nodalījumu.
Krāšņu noslogotība atkarīga no produkcijas pasūtījuma. Vidēji dienā maizniekā izcep 12 līdz 15 tonnu maizes. Visvairāk noslogota «Gostol Gapon» kviešu maizes cepšanas līnija. Zināmā mērā tas saistīts ar krāsns ražīgumu un ekonomiskumu. «Zuchelli» krāsnis vidēji noslogotas par 60 procentiem jeb 14 – 15 stundas diennaktī. Līdzīgi norit formas maizes cepšana.
Noturēts iepriekšējais līmenis
Tirgu uzņēmuma stūresvīri raksturo kā svārstīgu. Turklāt izmaiņām nepastāv vienots kritērijs, kas savukārt apgrūtina turpmākās prognozes. Statistikas dati liecina, ka 1998. gadā salīdzinājumā ar 1997. gadu viens cilvēks maizi patērējis par deviņiem kilogramiem mazāk. Maizes patēriņa samazināšanās tendence uz iedzīvotāju par 6,8 līdz 7 procentiem gadā vērojama kopš 1996. gada.
Tas attiecīgi ietekmē arī ražošanas apjomus un padara intensīvāku mārketinga speciālistu grupas darbu. Pateicoties mārketinga aktivitātēm, 1998. gadā, kad vairumam maizes cepēju ražošanas un vairumtirdzniecības apjomi samazinājušies, «Jelgavas maizniekam» izdevies sasniegt pieaugumu. Pagājušā gadā noturēts iepriekšējais divu miljonu latu apgrozījuma līmenis. Augošās konkurences apstākļos, kad tirgus ietilpība samazinās, bet ražotāju skaits ne, noturēt vai pat palielināt savu tirgus daļu ir īsta māksla. «Jelgavas maiznieka» produkcijas īpatsvars pārējo cepēju vidū Latvijā stabili turas trīs līdz četru procentu robežās.
Maizes patēriņa analīze arī liecina, ka iedzīvotāji uzturā vairāk sākuši lietot baltmaizi un atsakās no rupjmaizes. Pirms trim četriem gadiem «Jelgavas maizniekā» rudzu maizes īpatsvars sasniedza 60 procentu. Tagad tas pietuvojies 40 procentiem. Ja šī tendence saglabāsies, Latvija var palikt bez savas tradicionālās rudzu maizes, kā tas ir Rietumu valstīs.
Lielāko produkcijas daļu, apmēram 60 procentu izstrādājumu, «Jelgavas maiznieks» realizē pašu pilsētā un rajonā. Otrs ievērojamākais produkcijas noiets ir Rīgā, kur izveidojusies veiksmīga sadarbība ar veikalu tīkliem «Rimi», «Interpegro», «Nelda», «Sky Baltija» un arī mazākiem veikaliem. Uzņēmumam ir savi tirdzniecības punkti Centrāltirgū un Vidzemes tirgū. Rīgā produkcijas noietu iepējams vēl paplašināt. Protams, kā piebilst «Jelgavas maiznieka» ģenerāldirektors Andris Brizgo, ja vien uzņēmums nodrošina stabilu kvalitāti un var piedāvāt jaunus izstrādājumus.
Līdz ar maizes tirgus izmaiņām Jelgavas uzņēmums pievērsies arī attālākiem Latvijas rajoniem. Kopš iegādāts «Saldus maiznieks», šejienes izstrādājumi tiek realizēti Saldū.
Līdztekus Zemgales rajoniem produkcija tiek vesta arī uz Ventspili, Cēsīm un Valmieru. Savukārt, sekojot principam «ražotājam jāražo, tirgotājam – jātirgo», uzņēmums krasi samazinājis savu veikalu tīklu.
Dempings apgrūtina ikdienu
Pēc E.Grigora domām (viņš pagājušā gadā ievēlēts arī par Latvijas Maiznieku biedrības prezidentu), maizes ražotāji valstī sadalāmi trīs grupās. Pie lielražotājiem pieskaitāma «Hanzas maiznīca», kas aizņem apmēram piekto daļu visa tirgus. Nākamajā grupā ir vidējie un mazie maizes ražotāji, bet pie trešajiem pieder puslegālie cepēji.
– Viņi strādā ar nelegālas izcelsmes miltiem. Un šis process sākas jau labības tīrumā. Zemnieks nedeklarē labību, ko iesējis, bet kūlumu aizved uz mazajām dzirnavām. Darījumi notiek skaidrā naudā, nenoformējot dokumentus un tātad arī nemaksājot nodokļus,– stāsta E.Grigors.
Šī maize nav marķēta, nereti nav arī iesaiņota un galvenokārt tiek realizēta mazajos veikalos un tirgū. Sevišķi labi tas redzams Rīgā. Tā izveidojusies vesela ķēde: likumu vispirms pārkāpj labības audzētājs, tad pārstrādātājs un visbeidzot – tirgotājs. Puslegālā maize ir par 25 – 30 procentiem lētāka. Legālais ražotājs produkciju nevar atļauties par tādu cenu realizēt.
Puslegālie ražotāji un maizes lielražotājfirma, pēc pārējo maizes cepēju domām, iet roku rokā, jo kā vieni, tā otri dažām maizes šķirnēm piemēro dempinga cenas.
– Protams, ja kāds no izstrādājumiem ir visai pieprasīts, kādu citu izstrādājumu varētu realizēt, negūstot peļņu, bet nekādā gadījumā par dempinga cenu. Bet ēnu ekonomikas pārstāvji vai nu nemaksā nodokļus vispār, vai maksā nepilnā apjomā, tā radot sev iespēju tirgot maizi par nereāli zemām cenām, – teic A.Brizgo.
Maiznieku biedrība aplēsusi, ka puslegālie ražotāji aizņem apmēram 15 procentu maizes tirgus (ēnu ekonomikas īpatsvars valstī ir 19 procenti). Tādējādi garām valsts kasei gadā aiziet apmēram 3,5 miljoni latu. Saprotot, ka ir nozares, kas sagādā vēl nopietnākus zaudējumus, maizes cepēji tomēr nevēlas noniecināt savu artavu un cer, ka tuvākajā laikā sagaidīs atbildīgo institūciju ieinteresētību un atbalstu.
Tirgus sakārtošanas virzienā nopietnas iniciatīvas aizsākusi Maiznieku biedrība. Apzināta likumdošanas pakete par pašreizējo situāciju un pieņemti lēmumi par turpmākajām aktivitātēm. Proti, izdarāmi labojumi likumā par pārtikas apriti, paātrināma pārtikas ražošanas uzņēmumu uzskaites un reģistrācijas kārtība. Uzsākta sakaru dibināšana ar Finansu ministrijas, Iekšlietu ministrijas un citām institūcijām, kam pakļautas attiecīgās struktūras, kas sekmētu ēnu ekonomikas tirgus mazināšanu.
Taču viens no veidiem, kā to var sekmēt katrs, ir iegādāties atpazīstamu, nevis nezināmas izcelsmes preci. Vietējie ražotāji vietējos patērētājus, protams, labprāt arī aicina iegādāties pašu pilsētā tapušu produkciju, jo tas nozīmē atbalstu sev: nodokļi paliek pilsētai, ieņēmumi savukārt tiek ieguldīti uzņēmumā, kur strādā tās iedzīvotāji.
– Atbalstot pilsētā ražoto preci, mēs atbalstām savu pilsētu, – sarunu noslēdz E.Grigors.
