– Tas bija cara laikos, – stāsta Kārlis Bercs, – kad pa Zaļenieku mājām staigāja pauninieks, andelēdams visādas lupatas un stāstīdams, ka nupat tikšot dibināta viena liela sabiedrība…
– Tas bija cara laikos, – stāsta Kārlis Bercs, – kad pa Zaļenieku mājām staigāja pauninieks, andelēdams visādas lupatas un stāstīdams, ka nupat tikšot dibināta viena liela sabiedrība:
«Liele, gare Skudre,
līke, kuple Ozoline,
spice bārde Klijēne
pirks vēne kulmasīne.»
Tolaik vēl labību kūla ar spriguļiem. Kā pārsteidzošs jaunums Zemgales lauku sētā ienāca kuļmašīna, kas darbināma ar lokomobiles tvaika katla palīdzību. Tā bija ļoti dārga tehnika, tādēļ saimnieki tās iegādei kooperējās. Sadarboties vajadzēja arī turpmāk, jo kuļmašīna prasīja vismaz astoņpadsmit cilvēku lielu komandu. Trīs līdz četri cēla labību no panta uz kuļmašīnas, parasti kāda sieviete uz mašīnas ņēma to pretī un padeva iekšā laidējam. Par iekšā laidēju parasti meklēja cilvēku, kas nebija miegamice vai dzērājs, bet gan modrs līdz pēdējam iekšā laižamajam labības kūlītim, jo aiz neuzmanības viegli varēja zaudēt kādu locekli.
Kad labību ielaida kuļmašīnā, pie tās piestiprinātajos maisos pa šķirām sabira graudi, citā vietā krājās izkultie salmi, bet vēl citviet – pelavas. Tādēļ kādam strādniekam vajadzēja noņemt piebirušos graudu maisus un to vietā piestiprināt jaunus. Vēl kādam pilnie maisi bija jānogādā uz klēti un tur graudi jāsaber apcirkņos. Kādam vajadzēja nokraut salmus, vēl kādam – aizgādāt prom pelavas.
Kuļmašīnu vadīja zinošs mašīnists, kas prata piegādāt lielo ūdens lērumu, ko agregāts patērēja, un kas prata pareizi izkurināt mašīnu ar priežu celmu malku. Klienti par mašīnista darbu parasti maksāja tehnikas saimniekam.
Lokomobilei bija tvaika svilpe. Ar īso signālu visus strādniekus saaicināja ēdienreizē, ar garo deva ziņu par kulšanas darbu beigām, skubinot nākamo klientu gādāt zirgus kuļmašīnas pārvešanai uz jauno kulšanas vietu.
Lokomobiles pārvešana bija riskants pasākums. Lai vieglāk noturētu līdzsvaru, tika noņemts milzīgais spararats, to iekrāva zirga ratos, tika salocīts arī masīvais skurstenis. Tvaika katlam priekšā aizjūdza no sešiem līdz astoņiem zirgiem, kuru darbību saskaņot centās uz pirmajiem diviem zirgiem sēdošie jātnieki. Īpaši riskanti bija nobraucieni no kalna.
Lūk, viens gadījums, par kuru savā dienasgrāmatā rakstījis Zaļenieku zemnieks Jānis Ramlavs: «30.08.1932. Kuļmašīnu aizvedām pie Hibšmaņa, tad – uz Vidiņiem. Vedot kūlēju, zirgs spēra un trāpīja Sloceniekam Jānim tik nelaimīgi, ka izsita trīs zobu un pašu nosita gar zemi. Tanī pašā laikā pakaļējais kūlēja ritenis pārgāja pāri kājai, to dragājot. Pie Freiberga Vidiņos izkūlām linsēklas. Tad devāmies pie Čipus uz Kalnamuižu, jo viņam šovakar ir mašīnballe.»
Mašīnballes rīkoja kā kāzas: cepa baltmaizi, kāva lopus, raudzēja alu, daudz dejoja un priecājās, kaut nogurums pēc padarītā darba «gāza vai no kājām nost». Citam prieku sagādāja trumpošana līdz saules lēktam.
Tā tas notika tolaik, kad latviešu zemnieks dzīvoja ar devīzi: «Dvēseli – Dievam, sirdi – Tēvijai, rokas – darbam.»
