Pašreiz Latvijas lauksaimniecība aizvien vairāk sāk atgādināt ainas no pasakām par cīņām ar pūķi.
Pašreiz Latvijas lauksaimniecība aizvien vairāk sāk atgādināt ainas no pasakām par cīņām ar pūķi. Tikko vienu galvu labais varonis nocērt, tās vietā uzreiz ataug jauna vai pat vairākas. Tā arī šajā jomā – tikko kāds jautājums tiek daudzmaz atrisināts, rodas jaunas grūtības. Nesen uzmanības centrā bija cūkgaļas audzētāji un pārstrādātāji, nu kārta pienākusi arī cukura rūpniecībai.
Satraukumam it kā nebūtu pamata. Salīdzinājumā ar 1998. gadu šajā pārstrādes sezonā Liepājas Cukurfabrika ir iepirkusi par 25 tūkstošiem tonnu vairāk cukurbiešu un saražojusi par četriem tūkstošiem tonnu vairāk cukura. Arī Jelgavas Cukurfabrikā vērojamas analogas tendences: salīdzinot ar 1998. gadu, šajā pārstrādes sezonā tika iepirkts par aptuveni 37 tūkstošiem tonnu vairāk sakņu un cukura saražots par sešiem tūkstošiem tonnu vairāk. Šķiet, ka nozare attīstās un uztraukumam nav pamata. Tikai tāds «sīkums»: pērn trešā Latvijas cukurfabrika Jēkabpilī tika atzīta par maksātnespējīgu. Tādēļ Liepājas un Jelgavas ražotnes iepirka cukurbietes no Jēkabpils un Bauskas rajona zemniekiem, kas parasti savu produkciju nodeva Jēkabpils uzņēmumam. Tādēļ pieņemtās un pārstrādātās produkcijas daudzuma palielinājums skaidrojams ar trešās cukurfabrikas maksātnespēju. Vēl viens vērā ņemams apstāklis bija tas, ka 1998. gadā tika saražota rekordraža, nodrošinot visu Latvijas patēriņam nepieciešamo daudzumu. Cukurfabrikas nepārprotami ir ieinteresētas, lai viņu produkciju pirktu Latvijas saldumu ražotāji, kas pirms Krievijas 1998. gada augusta krīzes pārstrādāja līdz 18 tūkstošiem tonnu cukura gadā, taču Baltijas cukura un saldumu tirgus konjunktūra ir mainījusies, un no mūsu cukura ražotās konfektes vairs nav konkurētspējīgas. Nav vienlīdzīgas konkurences apstākļu visiem tirgus dalībniekiem, bet Baltijas tirgus likums ir stājies spēkā 1998. gada 1. janvārī. Baltijas tirgus attiecībā uz cukura ražošanu nav vienāds. Katrā valstī to regulē dažādi normatīvie akti un likumi. Realitāte ir sāpīga: Latvijas saldumu ražotāji ir visneizdevīgākajā situācijā starp Baltijas valstu saldumu ražotājiem, un šoreiz tā nav viņu vaina vai neizdarība. Igaunijā, piemēram, vietējās cukura ražošanas nav vispār, tāpēc tiek izmantots pasaules tirgū iegādātais lētais cukurs, kas veido 40 līdz 60 procentu no konfekšu masas, līdz ar to saražotās produkcijas pašizmaksa ir par 35 procentiem zemāka nekā analogai produkcijai Latvijā. Savukārt Lietuva savu tirgu aizsargā ar akcīzes nodokli, kas sadārdzina Latvijas saldumus kaimiņvalstī par 20 – 35 procentiem, turklāt Lietuvas ražotāji, eksportējot savu preci uz Latviju, saņem atpakaļ akcīzes nodokli, kas padara to mūsu tirgū vēl konkurētspējīgāku. Vēl Latvijā pagaidām neizsludinātais Cukura likums reglamentē to, ka produktu ražošanai vietējam tirgum jāizmanto dārgais Latvijas cukurs. Atzīmēšu, ka tā cena ir 305 lati par tonnu. Savukārt Igaunijas saldumu ražotāji cukuru iepērk par 178 ASV dolāriem tonnā, jo tur, kā jau minēju, nav vietējās cukura rūpniecības, nav zemnieku, kas audzē cukurbietes. Līdz ar to uz Igaunijas valdību šajā sakarā nav ne politiska, ne ekonomiska spiediena. Kā zināms, lielākais igauņu saldumu ražotājs ir a/s «Kalev».
Iepriekšminēto iemeslu dēļ «Laima» Latvijā zaudē 3 – 4 procentus cukura konditorejas tirgus daļas mēnesī. Šī tendence sevišķi stabilizējās pēdējā pusgada laikā, kad Lietuvas un Igaunijas saldumu ražotāji secināja, ka Latvijā var veiksmīgi konkurēt ar cenu, pat neieguldot līdzekļus mārketinga aktivitātēs. Liekas, «Laimas» vadība nekavēsies ar atbildes soli, jo kļuvis skaidrs, ka karameļu un citu cukura konditorejas izstrādājumu ražošana Latvijā neiztur konkurenci. Pērn karameles veidoja 54 procentus no cukura konditorejas grupas uzņēmumā. Pārējā daļa bija zefīrs, marmelāde, dražejas un mīkstās karameles. A/s «Laima» jau ir publiskojusi savu lēmumu cukura konditorejas ražošanu Latvijā 2000. gada laikā samazināt līdz minimumam un pārtraukt. Cukura konditorejas ražotne tiks veidota ārzemēs.
Ieguvēju Latvijā no tā nebūs. Pirmkārt, pakāpeniski no darba tiks atbrīvoti no 100 līdz 200 cilvēku, kas nodarbināti cukura konditorejas produktu ražošanā. Viņi pāries valsts aprūpē. Otrkārt, «Laima» ir viens no lielākajiem cukura pārstrādātājiem Latvijā. 1998. gadā uzņēmums iepirka 2 950 tonnu vietējā cukura. Tātad cietējas būs arī abas cukurfabrikas, kurām vajadzēs samazināt ražošanas un tātad arī cukurbiešu iepirkšanas apjomus. Tas noteikti skars arī saldo sakņu audzētājus, kuriem tiks noteiktas kvotas, un ienākumi no šīs citkārt visai ienesīgās lauksaimniecības nozares saruks. Treškārt, samazināsies uzņēmuma apgrozījums Latvijā un līdz ar to automātiski – arī nodokļu iemaksas valsts kasē.
Vienīgā izeja šajā situācijā ir eksporta veicināšanas programma. Tiešas eksporta subsīdijas nevarēs realizēt ar Eiropas Savienībās (ES) institūcijām parakstīto saistību dēļ. Tajā pašā laikā cukura eksportētāji no ES valstīm saņem subsīdiju 439 eiro apmērā par katru eksportēto cukura tonnu. Vilcināšanās pieņemt lēmumu šajā sakarā var maksāt pārāk dārgi.
