Rainis Zaļenieku pagastā bijis četras reizes: 1894. gadā, kad atklāja jauno kultūras namu, 1920. gada Līgosvētkos, kas arī sākotnēji kļūdaini bija minēts par ozola stādīšanas brīdi, kā arī 1922. gadā, bet pēdējo reizi – ceļā uz Mežmuižu – 1929. gadā.
Pēc dokumentu rūpīgas izpētes secināts, ka ozola dzimšanas laiks tomēr ir 1922. gads, kad dzejnieks kopā ar dzīvesbiedri Aspaziju Zaļeniekos iestādīja katrs pa kokam – Rainis ozolu, bet Aspazija – liepu. Diemžēl liepu liktenis nepasaudzēja – kāda stiprāka vēja pūsma to jau sen nolauzusi. Taču arī ozols nav lutināts, sevišķi padomju gados, kad tam apkārt pletās aramzeme un ozols daudz cieta gan no traktortehnikas, gan elektriķu zāģiem.
Mūsdienās tas ieguvis aizbildņus blakus esošā zemes īpašuma saimnieku Māras un Edgara Gindru personā, kuri ne tikai rūpējas par ozolu, bet arī izgatavojuši tam jaunu «pasi» – piemiņas plāksni, kas katram garāmgājējam apliecina – tas ir Raiņa ozols. Savukārt vecā plāksne nodota muzejam.
Foto: Maksims Šaldajevs
